ekonomika

Krievijas stabilizācijas fonds

Krievijas stabilizācijas fonds
Krievijas stabilizācijas fonds
Anonim

Jebkurai ekonomikai nepieciešama apdrošināšana drošības rezerves veidā. Šāda drošības rezerve ietver Krievijas stabilizācijas fondu, kas kļuva par 1998. gada budžeta un beidzot līdz 2004. gadam izveidotā attīstības budžeta turpinājumu.

Galvenais valsts budžeta ieņēmumu postenis šodien ir energoresursu eksports, kas Krievijas ekonomiku rada ievērojamā atkarībā no pasaules naftas cenām. Galveno krievu ienākumu avots nav mūžīgs, tas nozīmē, ka tas darbojas laika intervālā. Turklāt vairums valstu izstrādā enerģijas taupīšanas programmas. Un Krievijai būtu jāsamazina atkarība no vispārējiem energoresursu cenu lēcieniem.

Budžeta izstrādes ideja (1998. gads) balstījās uz nepieciešamību valstij finansēt valsts lielākās un nozīmīgākās iespējas, kas krīzes sākumā varētu kļūt par sava veida “lokomotīvi”.

Jaunais stabilizācijas fonda piedāvājums sākumā bija pretstatā “attīstības budžetam”. Sākotnēji bija paredzēts izveidot apdrošināšanas rezerves budžeta finansēšanai melnā zelta (naftas) cenu krišanās gadījumā, kas atvieglotu iespējamās inflācijas kontroli, jo peļņas pārsniegumu bija plānots ieguldīt lielākajos ārvalstu aktīvos. Turklāt Krievijas Federācijas stabilizācijas fonds atrisinās finansēšanas problēmas valsts pensiju sistēmā. Gandrīz visi atbalstīja ideju par fonda izveidi: šādu fondu darbības prakse citās valstīs jau ir spējusi pierādīt savu vērtību.

Kopš 2008. gada 1. februāra izveidotais stabilizācijas fonds tika sadalīts: rezerves fondā (apmēram 3, 7 miljardi rubļu) un nacionālajā (nacionālajā labklājībā (apmēram 783 miljardi rubļu). Kopējā peļņa, piesaistīta IKP, pieauga par aptuveni 1% gadā, un kopš 2010. gada tas ir fiksēts apmēram 3, 7%.

Fonda līdzekļu kontrole un pārvaldība ir Krievijas Federācijas Finanšu ministrijai. Pārvaldības kārtību nosaka valsts valdība. Daļa pārvaldības pilnvaru tika piešķirta Krievijas Centrālajai bankai (saskaņā ar vienošanos ar Krievijas Federācijas valdību).

Stabilizācijas fondu atbilstoši paredzētajam mērķim var daļēji novietot citu valstu parādsaistībās, kuru sarakstu apstiprina Krievijas valdība. Līdzekļu pārvaldību var veikt vairākos virzienos, gan atsevišķi, gan vienlaikus. Galvenie virzieni:

  • citu valstu parāda saistību iegūšana;

  • citu valstu ārvalstu valūtas iegūšana (ar izvietošanu kontos, ar procentu samaksu).

Varētu šķist, ka fonda izveidošana ir rentabls un viennozīmīgi rentabls bizness, ar lielu un ātru peļņu. Kāpēc tad šī fonda vadības mehānisms pievērš tik lielu uzmanību ne tikai sociologiem, juristiem, finansistiem, ekonomistiem un politologiem, bet arī visai sabiedrībai kopumā? Atbilde slēpjas būtiskajās atšķirībās starp iesniegto teoriju un funkcionēšanas praksi. Neapšaubāmi, fonda pozitīvā pozīcija, no vienas puses, un negatīvie faktori, no otras puses, jo īpaši:

  • organizatoriskas problēmas;

  • šaubīga lietderība no ekonomiskā viedokļa;

  • juridiskā atbalsta neefektivitāte;

  • nodokļu maksātāju neapmierinātība;

  • visas sabiedrības psihoemocionālā spriedze.

Tēma ir aktuāla, un tā jau ir ieguvusi valsts mēroga raksturu. Pirms četriem gadiem Viskrievijas sabiedriskās domas pētījumu centrs (sabiedriskās domas izpētes centrs) veica aptauju, kurā atklājās, ka 90% krievu atbalsta stabilizācijas fonda "atjaunošanu", 5% no atlikušajiem cilvēkiem uzskata, ka fonds nav jāiztērē, un apmēram 5% šaubās, vai šādas darbības ir vajadzīgas. No šiem 90% respondentu 32% piedāvā dot naudu veselības aprūpes attīstībai, 28% - pensiju palielināšanai, 26% - valsts darbinieku algu palielināšanai, 19% - izglītībai, 3% - sociālajiem maksājumiem (bāreņiem, cilvēkiem ar invaliditāti).

Iedzīvotāju noskaņojums ir saprotams. Šeit nevar nepiekrist S. Glazjeva populistiskajam un odiozajam apgalvojumam: "Valdības politika ir amorāla un absurda. Ar ubaga algu, ar katastrofāli nepietiekamu veselības aprūpes un izglītības finansējumu, ar tiesībaizsardzības sistēmas korupciju, korupciju, simtiem miljardu rubļu iesaldēšanu ir nepieņemami."

Fondu naudas plūsma šodien daudziem zīmogiem joprojām ir noslēpums. Vienkāršam Krievijas pilsonim nav iespējams izsekot, kur, kā rīkojoties, pārvietojas budžeta līdzekļi, jo informācija joprojām nav pieejama.