Ir pagājis vairāk nekā mēnesis kopš brīža, kad mans mīļais dēls devās uz skolu. Un dažus secinājumus jau var izdarīt. Runa nebūs par mācību metodēm vai dīvainiem uzdevumiem un metodēm mācību priekšmetos, bet gan par sociālo noslāņošanos, par to, kā cilvēki dzīvo savādāk.
Mūsu klase
Mūsu klasē mācās viens bērns, ļoti turīgas ģimenes dēls. Man nekas nav pret. Bet mums ir vecāku tērzēšana. Pēc saziņas veida viņa māte skaidri parāda, ka viņa ir pieradusi dzīvot, neko neko nenoliedzot, kā viņi saka, lielā veidā. Protams, tās ir viņas tiesības. Kad līdzekļi atļauj, kāpēc gan ne? Puse mūsu klases bērnu ēd pilnīgi bez maksas, jo viņu ģimenēm ir ļoti zemi ienākumi. Tajā pašā laikā es gribu atzīmēt, ka no šīs daļas 3 bērni dzīvo absolūtā nabadzībā. Un to ir ļoti sāpīgi saprast.
“Absolūta nabadzība”
Es gribētu nepatīkamas frāzes “absolūta nabadzība” vietā izvēlēties citu izteicienu, bet tie visi būs neķītri.
Es minēšu dažus piemērus no šiem bērniem, kuri mani ļoti šokēja. Bērni uz skolu dodas ar plastmasas maisiņiem, bet pārējie mugursomās ieliek mācību grāmatas un piezīmju grāmatiņas. Viņu drēbes, bez šaubām, tika iegādātas lietotās lietās (puiši valkā nolietotas bikses, svārkus, taukainas piedurknes un apkakles, kas pieceļas no dubļiem).
Sievietes Nastjas burvības noslēpumi: tamborējot nedomājiet slikti
Stāsti par trūcīgiem klientiem, kuri pērk pārtiku lielveikalā
Kā es pārliecināju savu sievu saņemt šķiršanos: es pats negaidīju, ka šķiršanās notiks
