Sociālā darbība ir cilvēka, sabiedrības eksistences veids, kas izpaužas apzinātā pasaules, dzīves apstākļu pārveidošanā un atspoguļošanā. Turklāt ietekme notiek gan uz to, kas dabā jau pastāv, gan uz to, ko mākslīgi veido indivīds (cilvēki).
Sociālā darbība ietver pretrunas, pamatīpašības un virzošos spēkus, kas raksturīgi sociālajai realitātei. Nav nejaušība, ka izcilu zinātnieku galvenā vieta bija viņam. Tā, piemēram, Vēbers izstrādāja sociālās darbības teoriju. Pēc viņa domām, tas var koncentrēties gan uz gaidāmo, gan uz pašreizējo, kā arī uz cilvēku iepriekšējo izturēšanos. Tajā pašā laikā sociāla rīcība (it īpaši neiejaukšanās) var būt atriebība par aizvainojumiem pagātnē, aizsardzība pret briesmām šodien vai tādas darbības novēršana, kas paredzēta rīt. Tā var būt paredzēta gan svešiniekiem, gan pazīstamiem cilvēkiem.
Saskaņā ar Vēbera koncepciju sociālajai rīcībai ir divas pazīmes. Pirmkārt, tas izceļas ar racionālismu un izpratni. Otrkārt, tas ir vērsts uz citu cilvēku izturēšanos.
Sociālo rīcību nosaka īpaša cilvēka vajadzība. Šī vajadzība tiek veidota kā ideāls mērķis. Tas ir iekšējais impulss, kas izraisa darbību, zināmā mērā enerģijas avots. Dažādu veidu neapmierinātība izpaužas dažādās formās (bads, nemiers, radošs nemiers, morāls diskomforts utt.). Visi tie norāda uz pretrunām, kas notiek starp to, kas cilvēkiem vajadzīgs, un to, kas viņiem piemīt noteiktos dotajos apstākļos. Neapmierinātība provocē noteiktu rīcību. Mērķis ir gaidāmais rezultāts, kurā vajadzība rast risinājumu. Tādējādi pēc mērķa sasniegšanas nāk līdzsvara brīdis starp vajadzībām un vēlamo.
Jāatzīmē, ka ne katru darbību var saukt par sociālu. Tas ir saistīts ar faktu, ka tas ne vienmēr ir vērsts uz citiem cilvēkiem.
Tā, piemēram, ļoti specializēta zinātniskā persona var censties realizēt īpašu zinātnisku un izziņas vajadzību. Viņš zina situāciju, kas saistīta ar noteiktu zināmu informāciju un datiem, kuri ir jāizmeklē. Saskaņā ar to zinātnieks izstrādā risinājuma plānu, izdarot pieņēmumus, izvirzot hipotēzes, izvēloties pierādījumu metodes. Šajā gadījumā darbība nav sociāla. Protams, spēja noteikt zinātnisku mērķi, tā pats risinājums ir sabiedrības attīstības produkts. Turklāt zinātnieks viņa meklējumos ir balstīts uz iepriekšējo paaudžu izveidoto pamatu. Šajā ziņā zinātnieks raugās uz risināmo problēmu visas sabiedrības acīs. Tomēr konkrētā brīdī problēmas risināšanas laikā pati meklēšana neattiecas uz sociālo rīcību.
Situācija tiek uztverta atšķirīgi, ja zinātnieks savu pētījumu laikā jūt nepieciešamību radīt labvēlīgus apstākļus. Šo vajadzību var izteikt, piemēram, iegūstot kolēģu atzinību, pārvarot iespējamos šķēršļus un daudz ko citu. Šajā gadījumā zinātne tiek uzskatīta par cilvēku mijiedarbību. Tā rezultātā notiek sociāla akcija.
Norādītais statuss rodas, koncentrējoties uz citiem indivīdiem, kad ir paredzēta netieša vai tieša mijiedarbība.
Kā sociālās darbības jēgas veidošanas principu var uzskatīt motivāciju un sociālās attīstības avotu. Orientācija uz citiem būtībā ir vissvarīgākais līdzeklis un nosacījums, kas veicina cilvēku vajadzību apmierināšanu, dzīves mērķu sasniegšanu.
