Ādama Smita darbam bija milzīga ietekme uz klasisko ekonomikas teoriju. Pirmkārt, autora nopelns bija tāda veida skaidra sistēma, kādu viņš deva sabiedrības ekonomiskajai struktūrai.
Ideja par ekonomisko brīvību
Ādama Smita populārākās idejas ir Eiropā kapitālistu attiecību veidošanās un attīstības laikā. Buržuāzijas klases intereses bija tās pilnīgas ekonomiskās brīvības piešķiršana, tai skaitā orientēšanās uz zemes pirkšanu un pārdošanu, strādnieku algošanu, kapitāla izmantošanu utt. Ekonomiskās brīvības ideja, bez šaubām, bija progresīvs sabiedrības attīstības brīdis, jo tā ierobežoja monarhu patvaļu un deva lieliskas iespējas produktīvo spēku attīstīšanai ekonomiskajā sistēmā.
Indivīda un valsts lomu attiecība ekonomiskajā sistēmā
Filozofiskie pamati, uz kuriem balstījās Ādama Smita teorija, galvenokārt attiecās uz peļņas iegūšanas un sadales sistēmu, ekonomiskās aktivitātes sociāli ētiskajām normām, valsts lomu ekonomisko procesu regulēšanā, kā arī atsevišķu vienību (vienību grupu) lomu.
No Ādama Smita pozīcijas valstij būtu jārīkojas tā sauktajā. "Nakts sargs." Tam nevajadzētu noteikt un regulēt ekonomiskos procesus, tā galvenā funkcija ir veikt sabiedrībā tiesas, veidojošās un arī aizsardzības funkcijas. Tādējādi no Smita viedokļa būtu jāsamazina valsts pārvaldes loma ekonomikā.
Runājot par indivīda lomu, šeit vajadzētu pievērsties idejai par “ekonomisku personu”. Smita “Tautu bagātības rakstura un cēloņu izpēte” raksturo indivīdu ekonomiskā procesa ietvaros kā personu ar egoistisku orientāciju, kuru savā darbībā virza personiskā labuma apsvērumi. “Ekonomiskās personas” rīcība ir balstīta uz līdzvērtīgas kompensācijas principu. Šis princips veido ekonomiskās apmaiņas sistēmu, kas ir cilvēka dzīvībai dabiskas tirgus ekonomikas pamats.
"Neredzamās rokas" likums
Papildus valstij un atsevišķiem indivīdiem ekonomiskos procesus sabiedrībā regulē arī daži ekonomikas likumi. Ādams Smits tos sauc par “neredzamo roku”. Šādu likumu iedarbība nav atkarīga no sabiedrības gribas un apziņas. Tomēr ekonomisko procesu vadība tiek veikta lielāka apjoma nekā vadība valsts līmenī. Savukārt katrs indivīds, vadoties pēc sava labuma, var dot daudz lielāku labumu sabiedrībai nekā tad, ja sākotnēji viņš būtu orientēts uz sabiedrības labumu.
Tautu bagātības sistēma
Ādama Smita “Pētījums par tautu bagātības raksturu un cēloņiem” kā bagātības pamats izceļ valstī strādājošo vienību skaitu un šo vienību produktivitāti. Bagātības avotu savukārt nosaka katras atsevišķās nācijas, ikgadējais darbaspēks, pamatojoties uz tās gada patēriņu.
Darba dalīšana ir darba produktivitātes priekšnoteikums. Pateicoties viņai, darba procesā tiek pilnveidotas darba prasmes noteiktā operācijā. Tas, savukārt, nosaka laika ietaupījumu, kas nepieciešams darbiniekiem, lai pārietu no vienas operācijas uz otru. Darba sadalījumam mikro un makro līmenī, kā noteikts Smita “Pētījumā par tautu bagātības raksturu un cēloņiem”, ir atšķirīga izcelsme. Manufaktūras darba laikā vadītājs nosaka strādnieku specializāciju, tikmēr iepriekšminētās “neredzamās rokas” funkcijas darbojas tautsaimniecībā.
Darbinieka algas zemākā robeža jānosaka, ņemot vērā minimālo līdzekļu izmaksas, kas nepieciešami darbinieka un viņa ģimenes pastāvēšanai. Ietekmē arī valsts materiālā un kultūras līmeņa attīstība. Turklāt algas ir atkarīgas no tādām ekonomiskām īpašībām kā darbaspēka piedāvājums un pieprasījums darba tirgū. Ādams Smits aktīvi atbalstīja augstu algu līmeni, kam vajadzētu uzlabot cilvēku zemāko slāņu stāvokli, stimulējot materiālo darbinieku palielināt viņa darba produktivitāti.
