Plašsaziņas līdzekļu funkcijas politikā mūsdienās ir plašas un daudzšķautņainas, kas ļauj mums runāt par plašsaziņas līdzekļiem kā vēl vienu valdības atzaru. Būdami tiešie izplatītāji un svarīgas informācijas nesēji, viņiem ir diezgan spēcīga ietekme uz masām. Pateicoties tam, viņi veic dažādus uzdevumus un apgūst dažādas funkcijas.
Plašsaziņas līdzekļi, pirmkārt, saņem, apstrādā un paziņo informāciju par varas iestādēm un cilvēkiem svarīgākajiem notikumiem. Šajā gadījumā mēs runājam par informāciju, kas cita starpā satur novērtējumu un komentārus un kam ir sociāla nozīme. Šīs multivides funkcijas sauc par informatīvām.
Liela nozīme ir informācijas iegūšanas metodei (sadrumstalotai vai secīgai) un informācijas kvalitātei. No tā ir atkarīga politisko aģentu turpmākās darbības kvalifikācija. Šajā gadījumā viņi runā par izglītības uzdevumiem, ar kuriem saskaras informācijas nesēji un izplatītāji. Plašsaziņas līdzekļu funkcijas, protams, neietver dziļu un sistemātisku zināšanu asimilāciju. Tam ir īpašas institūcijas. Neskatoties uz to, plašsaziņas līdzekļu izglītojošā funkcija ir diezgan liela. Izplatītā informācija ietekmē noteiktu uzskatu un pozīciju veidošanos, paplašinot pilsoņu novērtēšanas un izziņas iespējas.
Jāatzīmē, ka plašsaziņas līdzekļu izglītības un sociālajām funkcijām ir diezgan ciešas attiecības. Turklāt bijušie bieži pārvēršas pēdējos. Ar politisko socializāciju saprot noteiktu normu, uzvedības modeļu un jebkuru vērtību asimilāciju cilvēkam. Pateicoties šai asimilācijai, notiek pielāgošanās sociālajai realitātei. Saskaņā ar saņemto informāciju iedzīvotāji sāk veidot viedokli par partiju, parlamenta, valdības un citu varas institūciju darbību, kā arī par cilvēku kultūras un ekonomisko dzīvi.
Liela nozīme sabiedrības attīstībā ir tādām plašsaziņas līdzekļu funkcijām kā kontrole un kritika. Dažās valstīs plašsaziņas līdzekļi un informācijas izplatītāji izceļas ar to neierobežoto raksturu. Turklāt plašsaziņas līdzekļu kontroles funkcijas šādās valstīs ir ļoti efektīvas, jo ir ne tikai juridisks, bet arī morāls noteiktu notikumu vai personu vērtējums. Šajos gadījumos likumi un sabiedriskā doma darbojas kā novērtēšanas kritēriji.
Demokrātijās plašsaziņas līdzekļu darbību tieša kontrole notiek tikai ārkārtējos gadījumos, ārkārtas situācijās (piemēram, kara laikā). Citās situācijās plašsaziņas līdzekļu darbība ir diezgan neatkarīga. Turklāt bieži, pateicoties žurnālistiskās izmeklēšanas veikšanai, tiek izveidotas īpašas parlamenta komisijas, tiek pieņemti lēmumi, kuriem ir ļoti liela nozīme sabiedrības dzīvē, un sākas kriminālprocesi. Pēc daudzu analītiķu domām, plašsaziņas līdzekļu kontroles funkcijas ir īpaši nepieciešamas ar novājinātu opozīciju vai valsts kontroles institūciju nepilnību.
Plašāk izpaudusies žurnālistiskā darbība demokrātiskās valstīs. Plašsaziņas līdzekļi mūsdienās tiek uzskatīti par demokrātiskas funkcionēšanas mehānisma neatņemamu sastāvdaļu. Plašsaziņas līdzekļi dažādu grupu pārstāvjiem sniedz iespēju publiski paust savu viedokli, meklēt un apvienot līdzīgi domājošus cilvēkus, apvienot viņus ar kopēju pārliecību un mērķiem un pārstāvēt sabiedrībā izteikti skaidri izteiktas intereses. Citiem vārdiem sakot, plašsaziņas līdzekļi savā ziņā ir saknes, caur kurām jebkura politiskā struktūra saņem savu dzīvotspēju. Novērtējot masu informācijas līdzekļu lomu valsts sabiedriskajā dzīvē, jāpatur prātā šīs struktūras sarežģītība un daudzpusība, kas savukārt ļoti ietekmē uzdevumus, kurus šis institūts uzdod.
