Lielākajā daļā pasaules ekonomiku dominē inflācijas procesi. Daudzi ekonomisti sliecas domāt, ka ekonomikas attīstībai optimāls ir 2-3% cenu pieauguma līmenis. Un tikai dažās valstīs valda deflācija. Tas attiecas uz Japānu, Bahreinu un Belizu, kur līdzīga situācija ir novērota vairākus gadus.
Protams, pati inflācija tiek uzskatīta par negatīvu parādību, it īpaši, ja tās līmenis pārsniedz noteikto slieksni. Naudas piedāvājums samazinās, iedzīvotāju pirktspēja, saglabājot patēriņu, samazinās, kas mudina cilvēkus meklēt lielākus ienākumus. Deflācija ir apgriezts process, palielinās naudas pirktspēja, krītas cenas, kas, saglabājot pašreizējo patēriņa līmeni, palielina ietaupījumus. No laicīgā viedokļa šī situācija ir labvēlīga.
Bet no valsts viedokļa viss ir daudz sarežģītāk: cenas krītas, un cilvēki turpina pirkt tikpat, cik iepriekš, kas nozīmē, ka ražotāju ienākumi krītas un viņi bankrotē. Ja tas nenotiek uzreiz, tad agrāk vai vēlāk tirgus jebkurā gadījumā būs piesātināts. Cilvēki nes atbrīvotos līdzekļus bankām un veic noguldījumus. Bankas neizsniedz kredītus kā nevajadzīgus. Galu galā cilvēki ne tikai cenšas iegūt lielākas algas, bet arī pārtrauc darbu, jo viņi var dzīvot no procentiem par noguldījumiem. Laika gaitā šī situācija attīstās stagnācijā, jo praktiski nav ražošanas, arī finanšu sistēma sabrūk, un ekonomika neattīstās. Tiek uzskatīts, ka tās ir deflācijas sekas.
Ekonomika ir sarežģīta sistēma ar daudziem pašregulācijas mehānismiem, kas vēl nav pilnībā izprotami. Un, lai arī vairums ekonomistu sliecas uzskatīt, ka deflācijas procesi ir kaitīgi, šo parādību nevar viennozīmīgi saukt par negatīvu. Tiek uzskatīts, ka, izvēloties starp to un inflāciju, pēdējais kļūst par mazāku ļaunumu, kamēr līdzsvars nav iespējams.
Tiesa, daži eksperti joprojām domā - ja naudas piegādi kontrolē nevis valsts, bet ekonomikas pārstāvji, tad izzudīs gan inflācija, gan deflācija. Tas ir iespējams, kaut arī grūti īstenojams. Šo teoriju ir grūti pārbaudīt, jo praktiski nav iespējams izveidot šādam eksperimentam piemērotu platformu.
Lielākā daļa ekspertu deflācijas iemeslus saskata augstajā ražošanas jaudu pieauguma tempā, kā arī banku sistēmas nelīdzsvarotībā
kreditēšanas samazināšanas puse. Parasti šos procesus tomēr līdzsvaro inflācija. Vairāki ekonomikas deflācijas modeļa apologi uzskata, ka tās veidošana ir iespējama praksē, un visas pārprotamās pārejas perioda grūtības ir pārvaramas. Tiesa, šāda shēma ir realizējama tikai, iespējams, komunistiskajā sistēmā. Un vai tas būtu lietderīgi tad saukt šādu tirgus ekonomiku - nopietns jautājums.
Pa to laiku dominē ekonomiskais modelis ar kontrolētu mērenu inflāciju, un jauna ekonomistu paaudze tiek izvirzīta ar domu, ka deflācija ir negatīvs process, no kura jāizvairās no visiem līdzekļiem.
