Leo Ginzburgs bija izcils padomju tulks un publicists. Pārdzīvojis Otrā pasaules kara šausmas, viņš savās grāmatās stāsta par sāpēm, kuras nācās pārdzīvot veselai paaudzei. Bet viņa galvenā darbība bija darbu tulkošana no vācu valodas krievu valodā.
Biogrāfija
Ļevs Vladimirovičs Ginzburgs dzimis 1921. gada 24. oktobrī Maskavā. Viņa ģimene bija diezgan parasta padomju inteliģencei, viņa tēvs strādāja par juristu. Ļevs Vladimirovičs, kā bērns, apmeklēja nodarbības literatūras studijā Pionieru namā, ko mācīja Mihails Svetlovs - padomju dzejnieks un dramaturgs, žurnālists un kara korespondents. Pat skolā viņš intensīvi mācījās vācu valodu. Sasniedzis astoņpadsmit gadu vecumu, viņš iestājās Maskavas Filozofijas, literatūras un vēstures institūtā. N. G. Černiševskis. Tomēr viņš nekavējoties tika iesaukts armijā, kur viņam vairāk nekā sešus gadus bija jākalpo Tālo Austrumu frontē. Tur viņa dzejoļi tika publicēti frontes un militārajos laikrakstos.
Gadu vēlāk viņš iestājās un 1950. gadā absolvēja Maskavas Valsts universitātes Filoloģijas fakultāti. Viņa pirmais tulkotais un publicētais darbs bija no armēņu valodas, kas tika izdots 1952. gadā. Vēlāk viņš nodarbojās tikai ar vācu literatūras tulkošanu. Daudzi vācu rakstnieku darbi, kurus tulkojis Leo Ginzburgs, datēti ar vēlajiem viduslaikiem un renesanses laikiem. Viņu interesēja grāmatas, kas stāsta par trīsdesmit gadu kara laikiem no 1618. līdz 1638. gadam, Vācijas iedzīvotāju folklora un to laiku dzejnieki. Viņš bija cilvēks, kurš iedvesa dzīvību senajos rokrakstos. Leo Ginzburga biogrāfija norāda, ka viņš nomira pēc operācijas, būdams sliktā stāvoklī. Pēc anestēzijas viņam nebija paredzēts pamosties, un 1980. gada 17. septembrī slavenais padomju tulks nomira.
Pretrunīgi uzskati par dažādu laiku vācu tautu
Ļevs Vladimirovičs, kurš jau no mazotnes studēja vācu valodu un rakstīja dzeju, savos literārajos priekšdomos bija ārkārtīgi pretrunīgs, kā tas šķita no pirmā acu uzmetiena. Galu galā, ņemot vērā to, ka viņš rakstīja grāmatas par antifašistiskām tēmām, kas bija piepildītas ar rūgtumu un aizvainojumu par Hitlera un viņa līdzgaitnieku darbiem, tad, atšķirībā no tā, ar kādu satraukumu viņš izturējās pret vecās Vācijas viduslaiku un vēlāk, līdz XVIII gadsimtam, darbiem.
Nomācošā sajūta, kas jebkuram cilvēkam rada smagas nogulsnes, pavada Ginzburgu visā viņa prozā. Viņš savās grāmatās cenšas atspoguļot cilvēku attiecību atmosfēru kara laikā un uzskata, ka pieredzes rūgtums ar laiku nekad netiks mazgāts. Tas uz visiem laikiem ir iespiests daudzu cilvēku atmiņā. Un, tieši pretēji, tulkojot vācu dzejnieku un rakstnieku tekstus ar tiem raksturīgajiem dziesmu tekstiem un dramaturģijām, Ļevs Vladimirovičs, šķiet, atkal nodzīvoja savu dzīvi kopā ar autoriem. Tāda bija viņa attiecību filozofija ar pašu tulkojumu jēdzienu un cilvēka personību.
Mēs varam pieņemt, ka Leo Ginzburgs ar savu darbu vēlējās atklāt tās pašas nācijas būtību. Parādiet, ka katram cilvēkam ir brīnišķīgas un briesmīgas iezīmes. Šī formula attiecas uz veselām valstīm.
Tulkojumi
Lielākā daļa no viņa tulkotajiem darbiem no vācu, vecvācu un latīņu valodas tiek uzskatīti par labākajiem līdz šai dienai. Ļevam Vladimirovičam šis vārds meistarīgi piederēja. Ar virtuoza vieglumu viņš laika gaitā pārgāja dziļā pagātnē, kad tika rakstīti šie senie teksti. Viņa tulkojumi tiek augstu novērtēti gan Krievijā, gan Vācijā.
Radoša pieeja Levo Vladimiroviča tulkojumiem bieži nozīmēja tekstu apjoma palielināšanos. Piemēram, Parsifāla teksta apjoms vismaz ir dubultojies. Un Pāvela Celana "Nāves fuga" oriģinālā sastāv no 30 rindām, bet Ginzburga to krievu valodā pārtulkoja ar vairāk nekā simts rindām. Starp viņa darbiem ir “Vācu tautas balādes” un slavenie “Vaganu vārdi”, vācu dzejnieku dzejoļi, dzeja un daudzi citi darbi.
Karmina burana
Vai, kā tulko, Codex Buranus ir apgaismots manuskripts latīņu valodā dzejoļu un dziesmu kolekcijas formā. Šajā kolekcijā ir dziesmas par dažādām tēmām: pamācošas, banketu, pamācošas, satīriskas, mīlestības un liturģiskas drāmas.
Viena no lielākajām viduslaiku vagānu un zeltnieku darbu kolekcijām, kas interesēja Leo Ginzburg. Šī darba tulkojums joprojām tiek uzskatīts par vienu no tuvākajiem oriģinālam. Tas izklausās lieliski daudzās valodās.
Deivids Tukhmanovs uzrakstīja albumu, iekļaujot vienu no Leo Ginzburgas tulkotajām dziesmām ar nosaukumu “From the Vagans” vai kā mēs to mēdzām dēvēt par “Studenta dziesmu”, “Francijas pusē …” vai vienkārši “Studentu”.
Antifašistiskā žurnālistika
Pieaugušā vecumā tulks Ļevs Ginsburgs papildus darbam ar veciem tekstiem nodarbojās arī ar žurnālistiku. Savu darbu viņš veltīja asiņainā un nomācošā fašisma tēmai, kas izrādījās cieši saistīta ar krievu tautas likteni. Vilkdams paralēli starp fašismu un komunismu, Ļevs Ginzburgs savās grāmatās par gļēvulības tēmu apgalvoja par tautu šauro domāšanu totalitāro valstu jūgā. Un gluži pretēji - atklāsmes un nožēla par iesaistīšanos notikumos. Par to, kas man bija jāredz savām acīm un jāiziet caur sirdi, vērojot Otrā pasaules kara šausmas. Viņa izdotās grāmatas ieguva īpašu popularitāti to cilvēku vidū, kuri arī gāja cauri karam.
Citāts no grāmatas "Tikai mana sirds bija salauzta …":
Šausmas par fašismu rada tas, ka tas nogalina vispārpieņemto morāli, mūžīgos morāles standartus, izdzēš baušļus. Ko Hipokrāta zvērests nozīmē nometnes ārstam, salīdzinot ar pasūtījumu, kas saņemts no kāda Sturmbanführer?
Kritika
Padomju Savienības pakļautā drūmā totalitārisma gaisotnē daudzas publikācijas negribēja publicēt Ginzburgas darbus. Ar laimīgu sakritību izdotā grāmata "Citādās pasaules tikšanās" tomēr parādījās žurnāla "Jaunā pasaule" numurā 1969. gadā. Šajā grāmatā autore aprakstīja personīgās intervijas ar Trešā reiha virsotnēm. Pēc publicēšanas grāmata ieguva milzīgu popularitāti. Tomēr šādas atklāsmes netika apstiprinātas "no augšas". Tas bija vēl viens iemesls galvenā redaktora maiņai. Tik aktuālas un karstas tēmas tajā laikā netika cenzētas.
No otras puses, vācu slāvu Volfganga kazaks izteica savu viedokli par Ginzburgas darbu. Pēc viņa domām, autore nepareizi interpretējusi notikumus, kas Vācijā notika pirmskara periodā un Otrā pasaules kara laikā, vāciešus apsūdzot tikai par visiem noziegumiem.
Pēdējā grāmata "Tikai man sirds bija salauzta …"
Pēdējā grāmata “Tikai man sirds bija salauzta …”, kuras autors ir Leo Ginzburgs, tika publicēta pēc viņa nāves. Šis bija īpaši grūts manuskripts, jo tā sastādīšanas periods sakrita ar lielākajiem zaudējumiem padomju tulka dzīvē. Tieši tajā laikā nomira Leo Ginzburga sieva, kuru viņš sirsnīgi sauca par Bubu.
“Man patika strādāt tā, lai viņa būtu tuvu, lai, uzmetot augšup, redzētu viņas seju, gandrīz vienmēr mirdzošu laipnību, mierīgumu un reti aizkaitinātu, ļaunu. Es no viņas skaistās sejas nokopēju daudzus vārdus un līnijas ”
Pēc daudzu lasītāju domām, šī konkrētā grāmata ir pilna žēlsirdības, līdzjūtības, atzīšanās un kailuma, saskaroties ar bēdām. Liekot prātā visu savu dvēseli, rakstnieks mudina būt iecietīgākam pret mīļajiem un radiniekiem, vēršas pret cilvēci katrā cilvēkā. Protams, sievas nāve manuskriptā ieviesa tik smalku, bet asu piezīmi.
Savas grāmatas vārdu Leo pirms operācijas diktēja medmāsai, pēc kuras viņš nekad nemodināja. Tās bija līnijas vācu valodā, atsaucoties uz Heinrihu Heīnu, kura darbi tik bieži tika tulkoti krievu valodā. Šī līnija izklausījās kā Und nur mein Herz brach - "Tikai mana sirds bija salauzta."
