Tradicionāli terminu “viduslaiki” parasti lieto, lai aptvertu laikmetu no 5. līdz 15. gadsimtam. Tomēr pašā filozofijā viduslaiku sākums attiecas uz agrāku periodu - 1. gadsimtu, kad kristietības pamatprincipi bija tikko sākušies radīt. Šis viduslaiku filozofijas pirmsākumu noteikšanas princips ir izskaidrojams ar to, ka galvenās problēmas, kas attiecās uz viduslaiku filozofiju, bija saistītas ar kristīgās reliģiskās mācības nodibināšanu un tālāku izplatīšanu, kas tajā laikā radās filozofijas zinātnes piepūlē.
Tā laika filozofiskajās straumēs ir tendence pamatot dievišķo būtību un risināt tādas problēmas kā Dieva esamība un kristīgās teorijas konkretizācija. Viduslaiku filozofija zinātniskajās aprindās parasti tiek periodizēta atbilstoši galvenajiem tā laika reliģisko mācību attīstības posmiem.
Pirmais un būtiskais viduslaiku filozofijas attīstības posms tradicionāli tiek uzskatīts par patristisku (I – VI gadsimti). Galvenie virzieni šajā filozofiskās domas attīstības posmā bija kristīgo mācību radīšana un aizstāvēšana, kuras veica “baznīcas tēvi”. “Baznīcas tēvu” definīcija jo īpaši attiecas uz domātājiem, kuri ir devuši ieguldījumu kristietības doktrinālajā pamatā. Bieži vien kristīgo dogmu apoloģēti bija slaveni filozofi, piemēram, Aurēlijs Augustīns, Tertuljans, Gregors no Nyssa un daudzi citi.
Otrais tā laika filozofisko uzskatu veidošanās posms tiek uzskatīts par scholastiku - (IX - XV gs.). Šajā posmā notiek tālāka kristīgās teorijas pilnveidošana, iesaistot visas filozofijas zinātnes iespējas. Scholastisko filozofiju dažreiz sauc par “skolu”, jo, pirmkārt, šī filozofijas straume tika pētīta un attīstīta klosteru skolās, un, otrkārt, skolasticismā kristietības ekspozīcija tika sasniegta tādā līmenī, kas bija pieejams gandrīz visiem.
Problēmas, kas satrauca viduslaiku filozofu prātus, bija dažādas, tomēr tās visas saplūda vienā - netiešā vai tiešā Dieva diskusijā. Ja ticīga cilvēka apziņai Dievs kā problēma vienkārši nepastāv, jo ticīgos Dievs uztver kā pašsaprotamu, tad filozofam, kura apziņā nav nekādas ticības, Dievs bija steidzama problēma, kuru centās atrisināt viduslaiku labākie prāti.
Viduslaiku filozofijas galvenās problēmas - jautājumi par Dieva eksistences realitāti izraisīja pastāvīgas diskusijas starp nominālistu un reālisma piekritējiem par universālu dabu. Reālisti centās pierādīt, ka universāli (vispārīgi jēdzieni) pastāv reāli, un tāpēc - Dieva esamība ir reāla. Nominalisti savukārt uzskatīja, ka universāļi zināmā mērā “ir parādā” lietām, jo patiesībā eksistē tikai lietas, un universāļi rodas tad, kad rodas vajadzība dažām lietām dot nosaukumus. Pēc nominālistu domām, Dievs ir tikai vārds, kas apzīmē cilvēces ideālu kopumu.
Viduslaiku un renesanses filozofiju iezīmēja tas, ka tā laika lielie domātāji atkārtoti izvirzīja visa veida pierādījumus tam, ka Dievs patiešām pastāv. Piemēram, Tomass Akvīnas - slavenā filozofa - zinātnieks minēja piecus pierādījumus tam, ka Dievs eksistē. Visu šo pierādījumu pamatā bija fakts, ka jebkurai parādībai šajā pasaulē ir jābūt pirmajam cēlonim.
Ja reālisma piekritēji Dieva eksistenci centās attaisnot ar vispārīgu jēdzienu (universālu) esamības pierādījumu palīdzību, tad Tomass Akvīnas pierādīja to kā visa augstākā cēloņa esamību. Likās, ka viņš cenšas sasniegt noteiktu ticības un saprāta harmoniju, kur prioritāte tiek piešķirta ticībai.
Viduslaiku filozofija pēc savas būtības ir teocentriska. Šeit skaidri tiek izteikta vēlme izprast Dievu kā vienīgo realitāti, kas definē visu, kas pastāv. Šāds Dieva eksistences problēmas risinājums, kas visos aspektos ir piemērots reliģijai, objektīvi noteica filozofijas vietu tā laika garīgajā un sociālajā dzīvē. Viduslaiku filozofija galu galā tika aizstāta ar jauniem Renesanses uzskatiem, kas atgriezās garīgajā dzīvē savulaik aizmirstos senās vēlmes pēc brīvas domas ideāliem.
