Mūsdienu socioloģiju raksturo dažādu sociālo zināšanu jēdzienu līdzāspastāvēšana. Socioloģisko ideju nepārtrauktība šobrīd ir sabiedrības mācības pašas attīstības pamatā. Nozīmīgu ieguldījumu šajā progresā deva koncepcija - Parsona struktūras un funkcionālā analīze, ko pagājušā gadsimta vidū formulēja izcils amerikāņu zinātnieks. Mūsdienās Talcott Parsons zinātniskajā pasaulē ir atzīts par vienu no socioloģijas zinātnes klasikiem. Viņš izveidoja detalizētu koncepciju - funkcionālā analīze, kas ir nepieciešams metodiskais līdzeklis mūsdienu pasaules socioloģiskajām zināšanām visā tās daudzveidībā.
Šīs koncepcijas centrā ir sistemātiskuma jēdziens, un tieši ar to saistās viss ideju un problēmu komplekss, kas atrodas sociālā līdzsvara, konfliktu, vienprātības un sabiedrības kā sistēmas evolūcijas jautājumu izpētes priekšmetā.
Pirmo reizi Parsons kā funkcionālu analīzi pievēršas metodoloģiskajam resursam, izpētot Hendersona-Pareto teoriju, kur galvenā vieta tika piešķirta ekonomiskajiem jautājumiem un tā lomai sabiedrības evolūcijā. Tad šo tēmu turpināja Šūpens, kurš ekonomikas analīzē nonāca tieši no tās sistēmiskās dabas viedokļa.
Apkopojot zinātnieku secinājumus, Parsons nonāk pie secinājuma, ka sistemātiskums vien nevar objektīvi izskaidrot sociālās tendences, tāpēc sistemātiskā analīzē nepieciešams iekļaut sociālo funkciju izpētes komponentus. Un radās šī sarežģītā teorētiskā izglītība - “strukturāli funkcionālā analīze”. Tās būtība ir mūsdienu sabiedriskajā dzīvē novēroto modeļu un tendenču izpētes pieeju universālitāte.
Pilnīgi jauns šajā teorijā bija sabiedrības kibernētisko aspektu kā "kultūras simbolisko nozīmju sistēmas" izpēte. Kibernētiskā metode ļāva daudz pamatīgāk risināt līdz šim praktiski neizzinātās sabiedrības stabilitātes un entropijas problēmas.
Parsona pamatotā funkcionālā analīze ļāva vēlreiz aplūkot toreiz populāro sociālā konflikta problēmu. Fakts ir tāds, ka pozitīvisma un tā metožu izplatība radīja vienpusīgumu un pretrunas stabilitātes un konfliktu kategoriju interpretācijās. Tāpēc tika izvirzīts jautājums par haosa un kārtības līdzāspastāvēšanu sabiedrībā kā sociālās dzīves dialektiskajiem aspektiem. Izstrādājot tā laika konflikta teoriju, amerikāņu ekonomists un sociologs Lūiss Kasers faktiski papildināja Parsona ideju, apgalvojot, ka sabiedrība neizsmeļ visus savus iespējamos stāvokļus tikai ar stabilitāti. Šis secinājums kļuva īpaši nozīmīgs, pamatojot attīstības tendences ekonomikā, kurā notika stāvokļa cikliskās izmaiņas - krīzes periodus aizstāja ar relatīvas ekonomiskās stabilitātes periodiem. Tāpēc šodien funkcionālā analīze ekonomikā darbojas kā nepieciešama metodoloģiska metode ekonomisko procesu izpētei, it īpaši risku varbūtības novērtēšanas, makroekonomisko prognožu un citu jomā.
Parsona teorijā analīzes vienība ir konkrēta indivīda rīcība, nevis abstrakta sabiedrība kopumā. Šāda principiāli jauna pieeja ļāva analizēt sabiedrību nevis no psiholoģijā akceptēta cilvēka individuālo īpašību viedokļa, bet gan no indivīda izturēšanās apsvēršanas viedokļa noteiktā situācijā. Pēc Parsona domām, sociālā darbība ir laikā un telpā lokalizēta uzvedība, ko izraisa cilvēks, kurš apkārtējā sabiedrībā veic noteiktas funkcijas. Šo funkciju kontekstā var notikt dažādu struktūru, sociālo mehānismu, vērtību un kultūras sistēmu krustošanās, un tie visi ietekmēs personas izturēšanos un sociālo funkciju izpildi.
Šī pilnīgi oriģinālā pieeja, kas ietvēra funkcionālo analīzi, un jaunā metodoloģiskā paradigma lika pamatus nākotnes Eiropas socioloģijai. Šeit slavenie Parsona ideju sekotāji bija Makss Vēbers, Vilfredo Pareto, Roberts Mičels.
Kopumā, lai arī Parsona teorija satur dažus abstrakcijas un formālisma elementus, tā joprojām ir ļoti populāra un praktiski pieprasīta mūsdienu sabiedrības analītiskajā izpētē.
