Krievijas filozofija 19.-20. Gadsimtā (vai drīzāk jau tā pirmsākumos) ir ļoti nozīmīga parādība gan kultūras, gan Krievijas vēstures ziņā. Nav brīnums, ka šo periodu sauc par “sudraba laikmetu”. Interesanti, ka šī kultūras izrāviena ārkārtējo nozīmi viņa laikabiedri uzreiz neatzina, un šim vārdam ir novēlots raksturs. Šis laikmets pats par sevi izceļas ar to, ka, neskatoties uz ekonomikas krīzi un pieaugošo politiskās dzīves haosu, gandrīz visa kultūras un radošā dzīve bija tās pamatlaikā. Likās, ka tuvojas revolucionārs apvērsums, kas filozofisko radošumu pamudināja uz vēl nepieredzētu ziedēšanu. Pirmoreiz krievu filozofijas vēsturē tika izveidotas oriģinālas un unikālas filozofiskās sistēmas.
Grūti pateikt, kad tieši sākās laikmets, kura galvenais sasniegums ir sudraba laikmeta krievu filozofija, tomēr daudzi kultūrzinātnieki tā sākumu attiecina uz Filozofiskās biedrības laiku Sanktpēterburgas universitātē 1897. gadā. Šī perioda beigas ir 1917. gads, revolucionāra satricinājuma laiks. Šīs sabiedrības locekļi bija tieši tie Krievijas intelektuālās elites pārstāvji, kuri deva vislielāko ieguldījumu sava laika filozofisko ideju attīstībā, proti, A. Losevs, N. Berdjajevs, S. Franks, D. Merežkovskis, N. Losskis un citi izcili prāti, kas bija autori. tādas sensacionālas filozofiskas kolekcijas kā “Milestones”, “Logos”, “Russian Doma”. Vienlaikus ar šīs sabiedrības izveidi viens no spēcīgākajiem krievu filozofiem Vladimirs Solovjovs uzrakstīja grāmatu “Laba pamatojums”, kurā apkopoti viņa filozofiskie uzskati un apkopotas sudraba laikmeta galvenās idejas.
Simbola un patiesības meklēšana, mēģinājumi iekļūt pasaulē “no otras puses” un meklējumi, kā aprīkot pasauli, kurā mēs dzīvojam, ir tikai daži pieskārieni dažādu filozofisko virzienu portretam, kas raksturoja krievu filozofiju 19. – 20. Gadsimtā tās laikā augstākais apogejs. Šīs filozofijas ideoloģiskie avoti bija visdažādākie, dažreiz pilnīgi neparedzamie filozofiskā mantojuma elementi - senais gnosticisms un vācu mistiķi, Nīče un Kants. Turklāt Krievijā izveidoto filozofisko skolu pārstāvji ne tikai pārsūtīja šīs oriģinālās idejas dzimtajā zemē, bet, balstoties uz tām, sākot no tām, veica savu radošo iesākumu.
Aprakstītā laikmeta bagātības un ideju daudzveidības ziņā visinteresantākā ir krievu reliģiskā filozofija 19. – 20. Gadsimtā. Pats Vladimirs Solovjovs, S. Bulgakovs, P. Florenskis, L. Karsavins, N. Berdjajevs un daudzi citi veidoja savdabīgu šīs filozofijas kodolu. Bet Nikolajs Berdjajevs un Vladimirs Solovjovs spēja radīt visintegrākās un harmoniskākās sistēmas. Viņu darbi tiek saukti pat par filozofisko un reliģisko renesansi. Faktiski reliģiskās filozofijas pieaugums ir saistīts ar “aizmugures reakciju” uz ateistisko un pozitīvisma ideju izplatīšanos, kā arī ar dažāda veida mistisko un ezotērisko mācību milzīgo popularitāti un cerībām uz “vecās pasaules” beigām. “Dieva meklējumi” un “Dieva būvēšana” pat iekļuva marksistu un revolucionāro nometnē, kas tajā izraisīja niknu polemismu.
Laikmeta mijā krievu filozofija 19.-20. Gadsimtā bieži pievērsās šādai koncepcijai kā jauna reliģiskā apziņa un pieprasījums pēc atjaunošanas pareizticībai kopumā un it īpaši baznīcas institūcijai. Ne dogmatisks kristietības un it īpaši pareizticīgās kristietības uzskats tā laika filozofu vidū kairināja oficiālo baznīcu. Sudraba laikmeta “estētiskie” filozofi bieži kritizēja Baznīcu par to, ka tā vietā, lai ietekmētu sabiedrības uzlabošanos, tā vienkārši ir kalpošanā valstij. Jo īpaši Vladimirs Solovjovs, kurš pārmeta pareizticību par izvairīšanos no dzīves, diezgan asi izteicās pret kristietības un sabiedrisko lietu plīsumu, saistībā ar kuru viss sociālais progress nonāca neticīgo rokās. Solovjova filozofijas - sophioloģijas - pamatā bija fakts, ka Dievam un cilvēkam ir jāiet viens otram, darot labu kopā.
Nepiekrītot daudziem no Solovjova daudzajiem konceptuālajiem punktiem, Nikolajs Berdjajevs tomēr arī uzskatīja, ka mūsdienu kristīgā kultūra nav īsta. Viņš uzskatīja, ka papildus Vecajai un Jaunajai Derībai ir nepieciešama arī “Trešā Derība”, kad Svētais Gars parādās Sofijas hipostāzē un tad kristīgā kultūra pilda savu patieso mērķi. Krievu filozofija 19.-20. Gadsimtā un it īpaši Berdjajeva filozofija bieži nostāda galveno cilvēces mērķi - pilnveidot Dieva radīšanu, papildinot un bagātinot to. Tomēr Berdjajevs un citi reliģijas filozofi tomēr, pārdomājot senās un kristīgās idejas, centās atrisināt aktuālas sociālās problēmas.
