Valsts galvenā loma ir nodrošināt normālu valsts sociāli ekonomisko attīstību.
Faktiski tā ir organizēta publisko procesu pārvaldības forma, ko veic gan valsts iestādes, gan pilsoniskās apvienības. No šiem noteikumiem var secināt par valsts un indivīda attiecībām atbildīgās sistēmas nozīmi.
Šādas mijiedarbības veids ir politiskā sistēma, kuras definīciju izsaka valsts institūciju, dažādu valsts iestāžu un pilsoņu kopums, kas piedalās sociālo procesu regulēšanā. Ir vēl vairākas politiskās sistēmas definīcijas. Šo jēdzienu var definēt kā tādu valsts un sabiedrisko sociālo institūciju struktūru, kuras spēlē noteiktu lomu politiskajā procesā. Arī šī sistēma jāsaprot kā valsts struktūru, sabiedrisko apvienību un demokrātisko institūciju mijiedarbība vienotā politiskā telpā.
Valsts sabiedrības politiskajā sistēmā atrodas īpašā situācijā, pateicoties tās suverenitātei, tas ir, kundzībai salīdzinājumā ar citiem varas avotiem. Valsts akti prevalē pār visiem sabiedrisko asociāciju priekšrakstiem, un tos aizsargā spēcīga tiesībaizsardzības sistēma. Valsts nepārstāv atsevišķu iedzīvotāju grupu vietējās vēlmes, bet gan nacionālās intereses. Tas monopolizē likumdošanu.
Valsts iesaistīšanās pakāpe valsts sociālajos procesos lielā mērā nosaka politisko kultūru, kas raksturo etniskās grupas integritāti valsts varas jomā. Tas ir izveidots no politiskā procesa subjektu tradicionālajām vērtībām un uzskatiem. Ir dažādas politisko kultūru tipoloģijas. Tomēr īpašu slavu ieguva klasifikācija, ko S. Verba un G. Almonds izvirzīja 1963. gadā publicētajā zinātniskajā darbā "Pilsoniskā kultūra". Šie sociologi ir identificējuši trīs attiecību veidus starp valsti un sabiedrību: pakārtotu politisko kultūru, paaciālu un līdzdalīgu.
Pēdējie divi veidi ir pilsoniskās identitātes galējie stāvokļi. Ņemot vērā kultūras paciliālo raksturu, iedzīvotāju politiskā interese ir ārkārtīgi maza, un zināšanu ir maz. Kamēr līdzdalības sabiedrībā pilsoniskā aktivitāte ir milzīga, nespeciālistam ir liela politiskās dzīves nozīme šādā noosfērā. Pakārtotā politiskā kultūra ieņem starpstāvokli starp šiem sabiedrības polārajiem stāvokļiem, un to atšķir ar ļoti orientētu sabiedrību attiecībā pret varas institūcijām.
Praksē šīs sugas mijiedarbojas un sajaucas. Autori atzīmē, ka no sociāli politiskā režīma stabilitātes interešu viedokļa vispozitīvākā ir politiskā piederība. Šo sociālās apziņas veidu var attiecināt arī uz Krieviju. Par labu šādai diagnozei runā simptomātiskais mūsu valsts pilsoniskā noskaņojuma attēls. Šim sabiedrības stāvoklim raksturīga iezīme ir izteikta orientācija uz politisko sistēmu ar ārkārtīgi zemu līdzdalības izpausmi tajā. Attīstītas pilsoniskās sabiedrības neesamība ir galvenais pierādījums tam, ka padevīga politiskā kultūra neveidojas citos veidos.
Lai pārvarētu šo stagnējošo politisko situāciju, kurā nonācis Krievijas pilsonis, vispirms ir jāaizmirst padomju perioda atavisms, atbrīvojot vietu privātām iniciatīvām un radošajam potenciālam. Pagaidām atliek likt cerības uz tiem jaunās pilsoniskās sabiedrības vājiem dzinumiem, kuri izlaužas cauri vēsturiskās iedzimtības asfaltam.
