Mūsdienu pasaule ne velti tiek saukta par starptautisko. 19. gadsimta beigās sākās process, ko vēlāk sauca par globalizāciju, un tas turpinājās arvien straujākos tempos līdz mūsdienām. To pārstāv daudzas dažādas parādības, no kurām vissvarīgākās var saukt par “kultūru dialogu” vai, ja vienkāršāk, par kultūras apmaiņu. Mediji, attīstītāks (salīdzinājumā ar XIX un iepriekšējiem gadsimtiem) transports, stabilas saites starp tautām - tas viss padara neizbēgamu un nepieciešamu pastāvīgu sadarbību visās sabiedrības sfērās.
Starptautiskās sabiedrības iezīmes
Attīstoties televīzijai un internetam, viss, kas notiek vienā štatā, gandrīz uzreiz kļūst zināms visai pasaulei. Tieši tas ir kļuvis par galveno globalizācijas cēloni. Tāpēc viņi sauc visu pasaules valstu apvienošanās procesu vienotā, universālā kopienā. Un, pirmkārt, tas tiek izteikts kultūras apmaiņā. Tas, protams, nav tikai "starptautisko" valodu parādīšanās un ar mākslu saistīti starptautiski projekti (piemēram, piemēram, "Eirovīzija"). Vārds "kultūra" šeit jāsaprot plašākā nozīmē: tāpat kā visi cilvēku pārveidojošās darbības veidi un rezultāti. Vienkārši sakot, to var saukt par visu, ko cilvēki ir izveidojuši:
- materiālās pasaules objekti, sākot no skulptūrām un tempļiem līdz datoriem un mēbelēm;
- visas idejas un teorijas, kuras veido cilvēka prāts;
- ekonomiskās sistēmas, finanšu iestādes un komercdarbības metodes;
- pasaules valodas kā katras atsevišķās nācijas "dvēseles" acīmredzamākā izpausme;
- zinātniskās koncepcijas;
- pasaules reliģijas, kuras arī ir piedzīvojušas lielas pārmaiņas globalizācijas laikmetā;
- un, protams, viss, kas tieši attiecas uz mākslu: glezniecība, literatūra, mūzika.
Ja paskatās uz mūsdienu pasaules kultūras izpausmēm, jūs varat redzēt, ka gandrīz jebkurai no tām piemīt dažas "starptautiskas" iezīmes. Tas var būt žanrs, kas populārs visās valstīs (piemēram, avangards vai ielu māksla), pasaulē slavenu simbolu un arhetipu izmantošana utt. Izņēmums ir tautas kultūras darbi. Tomēr tas ne vienmēr notika.
Kultūras apmaiņa: laba vai kaitīga?
Jau sen ir zināms, ka tautas, kas izvēlas pašizolācijas politiku, attīstās daudz lēnāk nekā valstis, kuras uztur ciešus kontaktus ar kaimiņiem. Tas skaidri redzams viduslaiku Ķīnas vai Japānas piemēros līdz 19. gadsimta beigām. No vienas puses, šīm valstīm ir bagāta sava kultūra, tās veiksmīgi saglabā savas senās paražas. No otras puses, daudzi vēsturnieki ir atzīmējuši, ka šādi stāvokļi neizbēgami “sastingst” un tradīciju ievērošanu pakāpeniski aizstāj stagnācija. Izrādās, ka kultūras vērtību apmaiņa ir kādas civilizācijas galvenā attīstība? Mūsdienu pētnieki ir pārliecināti, ka tas tā ir. Un pasaules vēsturē ir daudz piemēru.
Kultūru dialogs primitīvā sabiedrībā
Senatnē katra cilts dzīvoja kā atsevišķa grupa, un kontaktiem ar "svešiniekiem" bija nejaušs (un, kā likums, ārkārtīgi agresīvs) raksturs. Sadursme ar svešu kultūru visbiežāk notika militāro reidu laikā. Jebkurš citplanētietis a priori tika uzskatīts par ienaidnieku, un viņa liktenis bija skumjš.
Situācija sāka mainīties, kad cilts, sākot no savākšanas un medībām, vispirms sāka pārcelties uz nomadu liellopu audzēšanu, bet pēc tam uz lauksaimniecību. Jaunie produktu pārpalikumi ir izraisījuši tirdzniecību, un līdz ar to stabilas saites starp kaimiņiem. Turpmākajos gadsimtos tirgotāji kļuva ne tikai par nepieciešamo produktu piegādātājiem, bet arī par galvenajiem informācijas avotiem par notiekošo citās zemēs.
Pirmās impērijas
Tomēr kultūras apmaiņa ir ieguvusi lielu nozīmi līdz ar vergu civilizāciju parādīšanos. Senā Ēģipte, Šumere, Ķīna, Grieķija - nevienu no šīm valstīm nevar iedomāties bez pastāvīgām agresīvām kampaņām. Kopā ar vergiem un kara trofejām iebrucēji atnesa mājās un svešas kultūras fragmentus: materiālās vērtības, mākslas darbus, paražas un uzskatus. Savukārt iekarotajās teritorijās bieži tika implantēta sveša reliģija, parādījās jaunas tradīcijas un diezgan bieži notika izmaiņas iekaroto tautu valodās.
Attiecības starp valstīm jaunajā un modernajā laikā
Tirdzniecības attīstība un pēc tam lielie ģeogrāfiskie atklājumi padarīja kultūras pieredzes apmaiņu par nepieciešamību un svarīgu nosacījumu tautu labklājībai. Zīdi, garšvielas un dārgi ieroči tika ievesti no Eiropas uz austrumiem. No Amerikas - tabaka, kukurūza, kartupeļi. Un kopā ar viņiem - jauna mode, ieradumi, ikdienas dzīves iezīmes.
Angļu, holandiešu un franču New Age gleznās bieži var redzēt dižciltīgo klases pārstāvjus, kuri pīpē pīpi vai ūdenspīpi, spēlē šahu no Persijas vai guldina mantiņu turku ottomanam. Kolonijas (un līdz ar to pastāvīgais materiālo vērtību eksports no iekarotajām valstīm) kļuva par otrās tūkstošgades lielāko impēriju diženās atslēgas atslēgu. Līdzīga situācija bija vērojama arī mūsu valstī: krievu muižnieki valkāja vācu kleitu, runāja franču valodā un oriģinālā lasīja Baironu. Iespēja apspriest jaunākās Parīzes modes tendences vai notikumus Londonas biržā tika uzskatīta par nozīmīgu labas izglītības pazīmi.
XX un XXI gadsimts dramatiski mainīja situāciju. Galu galā jau 19. gadsimta beigās parādījās telegrāfs, pēc tam telefons un radio. Laiks, kad ziņas no Francijas vai Itālijas ieradās Krievijā pēc divām trim nedēļām, bija beidzies. Tagad starptautiskā kultūras apmaiņa nozīmēja ne tikai individuālu ieradumu, vārdu vai ražošanas metožu aizņemšanos, bet praktiski visu attīstīto valstu apvienošanu krāsainā, bet tām bija dažas kopīgas iezīmes globālajā sabiedrībā.
XXI gadsimta kultūru dialogs
Nākotnes arheologi, kuri izraks mūsdienu megapilsētas, viegli nesapratīs, kādi cilvēki piederēja noteiktai pilsētai. Automašīnas no Japānas un Vācijas, kurpes no Ķīnas, pulksteņi no Šveices … Saraksts turpinās un turpinās. Jebkurā izglītotā ģimenē grāmatu plauktā krievu klasikas šedevri stāv blakus Dikensa, Koelho un Murakami, daudzpusīgās zināšanas ir cilvēka veiksmes un intelekta rādītājs.
Kultūras pieredzes apmaiņas nozīme un nepieciešamība starp valstīm ir pierādīta jau sen un bez nosacījumiem. Faktiski šāds “dialogs” ir jebkuras mūsdienu valsts normālas pastāvēšanas un nepārtrauktas attīstības atslēga. Tās izpausme ir redzama visās jomās. Visspilgtākie kultūras apmaiņas piemēri ir:
- filmu festivāli (piemēram, Kannas, Berlīne), kuros tiek demonstrētas dažādu valstu filmas;
- dažādas starptautiskas balvas (piemēram, Nobela, Laskerovskajas par sasniegumiem medicīnā, Āzijas Šao balvu utt.).
- apbalvošanas ceremonijas kino jomā (Oskars, Teffi u.c.).
- starptautiski sporta pasākumi, kas piesaista fanus no visas pasaules.
- slaveni festivāli, piemēram, Oktoberfest, Indijas Holi krāsu festivāls, slaveni Brazīlijas karnevāli, Meksikas mirušo diena un tamlīdzīgi.
Un, protams, mēs nedrīkstam aizmirst, ka pasaules popkultūras sižeti, kā parasti, parasti ir starptautiski. Pat klasikas vai filmas mitoloģiskā sižeta adaptācijā filmām bieži ir citu kultūru elementi. Spilgts piemērs ir Šerloka Holmsa romānu vai filmu kompānijas Marvel filmu “bezmaksas turpinājumu” cikls, kurā cieši sajaucas amerikāņu kultūra, aizņēmumi no Skandināvijas eposiem, austrumu ezoteriskās prakses atbalsis un vēl daudz vairāk.
Kultūru dialogs un Boloņas sistēma
Jautājums par izglītības internacionalizāciju kļūst arvien aktuālāks. Mūsdienās ir daudz universitāšu, kuru diploms personai dod iespēju tikt nodarbinātai ne tikai dzimtajā valstī, bet arī ārzemēs. Tomēr ne visām izglītības iestādēm ir tik augsta autoritāte. Mūsdienās Krievijā tikai dažas universitātes var lepoties ar starptautisku atzīšanu:
- Tomskas universitāte;
- SPbSU;
- Baumanas tehniskā universitāte;
- Tomskas politehnikums;
- Novosibirskas Valsts universitāte;
- un, protams, Maskavas Valsts universitāte, slavenā Lomonosovka.
Tikai viņi nodrošina patiesi augstas kvalitātes izglītību, kas atbilst visiem starptautiskajiem standartiem. Šajā jomā nepieciešamība apmainīties ar kultūras pieredzi veido ekonomiskās sadarbības pamatu starp valstīm. Starp citu, tieši ar mērķi internacionalizēt izglītību Krievija pārgāja uz Boloņas divlīmeņu sistēmu.
