Šo zinātnisko disciplīnu nevar viennozīmīgi kvalificēt, jo tās pētījumu priekšmets ir neskaidrs. Tāpēc mūsdienu antropoloģijā kultūras antropoloģija tiek apskatīta gan plašā, gan šaurā izpratnē.
Plašā nozīmē šī zinātniskā disciplīna pēta dažādu tautu un rasu dzīves aktivitātes atkarībā no šīm tautām raksturīgajiem kultūras veidiem. Šajā ziņā to nevajadzētu sajaukt ar fizisko antropoloģiju, kurā kā zinātnes priekšmets galvenokārt tiek izmantotas sabiedrības vispārinātās psihofiziskās īpašības. Kultūras antropoloģija, kas pēta dažādas cilvēka dzīves izpausmes no to starpniecības viedokļa pēc pašas cilvēces būtības, atšķiras no filozofiskās antropoloģijas.
Šaurā nozīmē šī zinātniskā disciplīna ir salīdzināma ar sociālo antropoloģiju, jo pētījuma objektīvais virziens ir aptuveni vienāds. Abas no tām, pirmkārt, pēta dažādas sociālās institūcijas, kas atrodas dažādu tautu un sociālo kopienu dzīvē.
Šīs tēzes apstiprinājums var būt fakts, ka sociālajai un kultūras antropoloģijai ir līdzīgi metodiskie aparāti. Viņi izmanto pētījumu metodes, kuras papildus tām plaši izmanto arī citās sociālajās zinātnēs - etnogrāfijā, vēsturē, socioloģijā, etnopsiholoģijā, statistikā un citās.
Pareizā kultūras antropoloģija nodarbojas ar šādiem izziņas uzdevumiem:
- dažādu tautu paražu, tradīciju, valodu, domāšanas un izturēšanās aprakstu;
- kultūras telpu un tajās dzīvojošo tautu mijiedarbības attīstības tendenču izpēte;
- jautājumu izskatīšana saistībā ar tautu un kopienu identifikācijas kritēriju izpēti mūsdienu kultūras daudzveidībā;
- dažādu tautu kultūras institūciju ģenēzes izpēte un salīdzināšana telpiskā un laika dimensijā;
- padziļināt izpratni par cilvēku vai kopienu kultūru un tās vietu kultūras daudzveidībā;
- cilvēku kultūras parādību ietekmes uz iedzīvotāju individuālā pasaules uzskata veidošanos rakstura, metožu un izpausmju izpēte;
- pētījums par kultūras etnisko parādību būtību visās to pretrunīgajās izpausmēs.
Jāuzsver, ka Rietumu zinātniskajā tradīcijā termins “kultūras antropoloģija” tiek interpretēts vēl šaurāk, patstāvīgas mācīšanas līmenī, uz ko atsaucas definīcijas “kulturālisms”, “vēsturiskā skola”, kuru autorus un izstrādātājus atzīst Fr. Boas, E. Sapirs, A. Krēbers, R. Benedikts, M. Herskovičs. Šo mācību raksturo salīdzinošs dažādu tautu kultūras fenomenu aprakstošais raksturs un salīdzinājums. Metodiski tas tiek atrisināts, apkopojot attiecīgu zinātnisku informāciju par konkrētas nācijas (kopienas) dzīvi, tās klasifikāciju, sagrupējot visas galvenās pazīmes un identificējot dominējošos faktorus. Šādas zinātniskas pieejas rezultātā kultūra kļūst par neapstrīdamu pamatu jebkuras tautas vai sabiedrības izdzīvošanas nodrošināšanai.
Kā zinātnisku parādību šo disciplīnu raksturo:
- krasi noliedz evolūciju kopumā un jo īpaši tautu kultūras attīstības veidu;
- izteikts kultūras relatīvisms - vēlme novērtēt kultūras parādības, balstoties uz šīs kultūras vērtībām un kritērijiem;
- īpaša uzmanība tiek pievērsta mijiedarbības “cilvēks - kultūra” problēmai, kurā apkārtējās sabiedrības loma vispār netiek pieņemta;
- visu kultūras parādību reducējamība līdz noteiktai integritātei, kas ļauj bez īpašām grūtībām noteikt cilvēku kultūras genotipu un salīdzināt to ar citiem.
Tādējādi šī zinātniskā disciplīna ir sarežģīts substrāts, kur sarežģītību nosaka gan pētījumu daudzveidības pieeju daudzveidība, gan zināšanu iegūšanai izmantoto metodoloģiju daudzveidība. Izrādās, ka kultūras antropoloģija pēta visdažādākos jautājumus.
