Katru dienu dzirdam par krīzi Ukrainā: televīzijā, radio un laikrakstos viņi runā par militārām operācijām un civiliedzīvotāju nāvi. Tas viss ir ļoti biedējoši, un parasto cilvēku nāve man asās vēnās atdzesē asinis. Kādi ir Ukrainas krīzes cēloņi? Mēģināsim to izdomāt.
Finansiālais stāvoklis Ukrainā pirms krīzes bija grūts. Cilvēki atzīmēja, ka kaimiņvalstis - Slovākija, Rumānija, Bulgārija - pirms 20 gadiem dzīves līmeņa ziņā bija vienādas ar Ukrainu, un tagad tās dzīvo daudz labāk. Ukraiņi uzskatīja, ka iemesls kaimiņu dzīves uzlabošanai ir viņu ienākšana Eiropas Savienībā.
Krīzes cēloņi Ukrainā
Janukovičs pie varas nāca ar solījumu, ka Ukraina pievienosies Eiropas Savienībai, un cilvēki bija gatavi paciest šo varu un gaidīt jaunas skaistas dzīves sākumu. Visticamāk, Ukrainas nākotni Eiropas Savienībā nedaudz izrotā šīs valsts iedzīvotāji, bet tas ir cits stāsts. Tātad, politiskā krīze Ukrainā sākās, kad Janukovičs apturēja darbu, lai virzītu valsti uz Eiropas Savienību, un sāka virzīties pretējā virzienā.
Cilvēki jutās apkrāpti, saprata, ka negaidīs dzīves uzlabošanos, un naktī no 21. uz 22. novembri parādījās Maidans.
Krīze Ukrainā ir izraisījusi simtiem cilvēku neapmierinātību ar pašreizējo valdību. Viņi paņēma ieročus, Molotova kokteiļus, sadedzināja gumiju un sadauzīja pilsētu.
Ukrainas varas iestādes 30. novembrī mēģināja izmantot spēku un izkliedēt protestētājus, taču viņiem tas neizdevās. Maidanā bija dažādas cilvēku kategorijas: aizvainoti cilvēki, kas pieprasīja iestāšanos Eiropas Savienībā, politiķi un radikāļi. Pēdējiem bija ievērojams pārsvars, visa opozīcija viņiem tika pavirši. Valsts sadalījās divās daļās, un neviena no tām negribēja izlidot baltu karogu.
Pamiers notika tikai pēc 2 mēnešiem. 21. februārī tika parakstīts miera līgums starp valdību un opozīciju. No šīs dienas bija jāsāk darboties 2004. gada konstitūcijai, un bija jānotiek arī Ukrainas prezidenta pirmstermiņa vēlēšanām. Abas puses apņēmās nelietot spēku. Bet mazāk nekā dienu vēlāk opozīcija sagrāba un gāza pašreizējo Ukrainas valdību. Janukovičam vajadzēja bēgt no savas valsts uz Krieviju. Jaunā valdība paredzēja prezidenta vēlēšanas 2014. gada 25. maijā. Pirms tam par valsts vadītāja pienākumu izpildītāju tika iecelts Aleksandrs Turčinovs.
Ukrainas nodaļa
Bet ne visi ukraiņi bija apmierināti ar jauno valdību. Krima un Sevastopole nolēma rīkot referendumu, kurā tika izlemts jautājums par iestāšanos Krievijā. Cilvēkiem bija apnicis pārdzīvot krīzi Ukrainā, un 2014. gada 16. maijā šajās pilsētās notika referendums, kas ļāva saprast, ka 96% no balsojušajiem vēlas, lai viņu zeme kļūtu par Krievijas Federācijas daļu.
21. martā Krima un Sevastopole kļuva par Krievijas subjektiem. Šo pilsētu iedzīvotāji raudāja no laimes un bija ļoti priecīgi atgriezties mājās. Visā Krievijā tika organizēti koncerti, lai atbalstītu “jaunos krievus”, un, kad cilvēki pirmo reizi ieraudzīja Vladimiru Putinu, viņi ļoti ilgi sauca “paldies”.
Sankcijas pret Krieviju
Bet ne visi bija apmierināti ar atkalapvienošanos. Amerikas Savienotās Valstis un pēc tam citas valstis sāka ieviest sankcijas pret Krieviju. Tie sastāvēja no fakta, ka dažiem krievu politiķiem bija aizliegts ieceļot ASV.
Pēc Krimas vēl 3 reģioni nolēma atvienoties no Ukrainas: Luganska, Doņecka un Harkova. Tātad bija Tautas Doņeckas Republika, Tautas Luganskas Republika un Tautas Harkovas Republika.
Ugunsgrēks arodbiedrību namā
2. maijā Odesā notika kaut kas briesmīgs, kas šokēja visu Krieviju. Protestētāji sāka lobīties, un, kad viņi slēpās Arodbiedrību namā, viņi aizvēra durvis ārā un aizdedzināja ēku. Ugunsdzēsības mašīnām nebija atļauts braukt, lai dzēstu uguni. Cilvēki, kuri izlēca pa logiem un palika dzīvi, tika nošauti. Tajā dienā miruši 48 cilvēki.
Krīze Ukrainā tikai pieauga. Prezidenta pienākumu izpildītājs Oleksandrs Turčinovs pavēlēja likvidēt konfliktu Ukrainas austrumos un atļāva šim mērķim izmantot ieročus. Visu maiju notika cīņas starp miliciju un Ukrainas Nacionālo gvardi.
Doņeckā un Luganskā notika 11. maija referendumi. Pēc viņu rezultātiem kļuva skaidrs, ka lielākā daļa iedzīvotāju atbalsta ideju par reģionu neatkarību. Tajā pašā dienā tika paziņots, ka Tautas Doņeckas Republika un Tautas Luhanskas Republika nepiedalīsies Ukrainas prezidenta vēlēšanās 25. maijā.
Prezidenta vēlēšanas
Prezidenta vēlēšanās uzvarēja Petro Aleksejevičs Porošenko. Viņš apsolīja pārtraukt soda operāciju un apturēt civiliedzīvotāju nāvi. Bet tas viss izrādījās tikai vārdi. Joprojām bija neliela atelpa. Ukrainas varas iestādes mēģināja risināt sarunas ar miliciju, bet sarunas neko nenoveda. Porošenko deva pavēli sakopt visas apmetnes, kas bija pret jauno valdību.
