Kultūru, attīstību, valsts vietu mūsdienu pasaulē nosaka ne tikai tās pašreizējais stāvoklis un stāvoklis, bet arī vēstures ietekme. Nozīmīgas un noteicošas vēsturiskas norises Norvēģijā iegūst neatkarību no Dānijas un Norvēģijas konstitūcijas izveidi.
Norvēģijā pieņemot galveno valsts dokumentu, ir izveidojusies patiesi demokrātiska kultūra, kas uzsver balsstiesības un iedzimtās varas pārtraukšanu. Kaut arī karaļvalsts pamatlikums ir grozīts kopš tā izveidošanas 1814. gadā, tas joprojām ir demokrātiskā politiskā klimata priekšnoteikums šajā valstī.
Revolūciju sekas
Tāpat kā daudzi citi Eiropas valstu pamatdokumenti, kas pieņemti Eiropā no 1789. līdz 1814. gadam, arī 1814. gada Norvēģijas konstitūcijai bija vairāk vai mazāk revolucionāra rakstura.
Valstības neatkarība bija Napoleona karu beigu rezultāts.
Valsts galvenais dokuments bija saistīts ar ASV 1776. gada Neatkarības deklarācijas pieņemšanu un Francijas revolūciju 1789. gadā. Norvēģijas konstitūciju, kuras autori bija Kristians Magnuss Falsens un Johans Gunders Adlers, ietekmēja arī Spānijas galvenais dokuments 1812. gadā.
Salīdzinot ar daudzām citām konstitūcijām, kas pieņemtas 1787.-1814. Gadā, norvēģus var raksturot kā "mēreni revolucionārus".
Norvēģijas konstitūcijas ilgtspējība
1814. gada karaļvalsts konstitūcija patiešām ir īpaša ar to, ka tā nekad nav tikusi atcelta divos gadsimtos.
Gandrīz visas konstitūcijas, kas Eiropā tika pieņemtas šajos revolucionārajos gados, tika atceltas vai tajās notika spēcīgas izmaiņas. Tikai galvenie Norvēģijas un ASV dokumenti palika vairāk vai mazāk neskarti.
Konstitucionālās izmaiņas
Stingri sakot, Norvēģijas konstitūcija tādā formā, kādā tā tika pieņemta Aidswall 1814. gada 17. maijā, ilgi nebija spēkā. 1814. gada 4. novembrī Stortings nobalsoja par grozījumiem sešu mēnešu konstitūcijā.
Saistībā ar šiem grozījumiem Norvēģijai tika atļauts izveidot savu nacionālo banku - Norvēģijas banku. Stortings balsoja arī par norvēģu valodas turpināšanu lietot konstitūcijā un valdības dokumentos. Šī 1814. gada 4. novembra Norvēģijas konstitūcija valdīja lielāko daļu 19. gadsimta.
1814. gada Norvēģijas konstitūcija bija tā laika produkts. Attīstoties norvēģu demokrātijai, dažas tās daļas sāka kļūt novecojušas. Piemēram, valdniekam sākotnēji bija tiesības iecelt padomes locekļus, kuri ir atbildīgi tikai viņam, un viņus nevarēja ievēlēt no Norvēģijas parlamenta locekļiem. Līdz ar parlamentārisma nodibināšanu 1884. gadā padomi faktiski ievēlēja vispārējās vēlēšanās.
2012. gada pavasarī Stortings pieņēma svarīgu konstitūcijas grozījumu - baznīcas un valsts nodalīšanu. Formāli tas padarīja Norvēģiju par laicīgu valsti bez oficiālas reliģijas, un Norvēģijas baznīca joprojām tika pieminēta konstitūcijā.
Saturs
Dokumenta mūsdienu teksts (ar grozījumiem 2018. gadā) sastāv no 121 panta, kas apvienoti no A līdz F nodaļai.
Valstības pamatlikums ir izklāstīts norvēģu valodā, turklāt ir eksemplāri dažās Eiropas valodās. Pēc vēlēšanās var atrast arī Norvēģijas konstitūciju krievu valodā.
A nodaļu veido 1. un 2. pants, kas nosaka, ka Norvēģija ir brīva, neatkarīga, nedalāma karaļvalsts ar ierobežotu un iedzimtu monarhiju. Valsts vērtības ir "kristīgais un humāniskais mantojums, demokrātija un likuma vara un cilvēktiesības".
B nodaļa ir veltīta karalim (vai karalienei), karaliskajai ģimenei, Valsts padomei un Norvēģijas baznīcai. Tas sastāv no 3.-48.
C nodaļa (49. – 85. Pants) aplūko Stortingu un pilsoņu tiesības.
Likumdošanas vara pieder Stortingam, kuru veido viena palāta ar 169 locekļiem, kurus ik pēc četriem gadiem ievēl brīvās un slepenās vēlēšanās. Visiem valsts pilsoņiem, sākot no 18 gadu vecuma, ir tiesības balsot. 50. pants garantē šīs tiesības vīriešiem un sievietēm.
D nodaļā (86. – 91. Pants) apskatīta tiesu sistēma.
E nodaļā (92.-113. Pants) ir aprakstītas dažādas cilvēktiesības.
