Sociālā mobilitāte Krievijā ir izmaiņas indivīda vai visas sociālās grupas statusā. Šīs sistēmas autors ir Pitirims Sorokins, kuram to izdevās ieviest socioloģijas zinātnē jau 1927. gadā.
Sociālās mobilitātes faktori, pirmkārt, ir personības izaugsme. Piemēram, bērns a priori laika gaitā mainīs savu statusu, atstājot pienākumu un tiesību loku, kas piederēja viņam kā nenobriedušam indivīdam. Tādā pašā veidā vecāka gadagājuma cilvēks, pārsniedzot vecuma robežas, maina savu darba ņēmēja statusu uz pensionāru.
Otrkārt, jāatzīmē vertikālā mobilitāte, kas rodas sociālās noslāņošanās rezultātā. Šīs statusa izmaiņas var notikt gan augošā, gan dilstošā trajektorijā.
Šāda veida sociālās mobilitātes faktori ir šādi: indivīda izglītības līmeņa paaugstināšana (piemēram, diploma iegūšana), darba maiņa pieredzes uzkrāšanās dēļ (piemēram, augstākas profesionālās kategorijas iegūšana, militārais rangs), darba zaudēšana vai pazemināšana (piemēram, saistībā ar darba pārkāpumiem vai saistībā ar likuma pārkāpumiem, ko izdarījušas uzņēmuma pārvaldes iestādes - atlaišana grūtniecības vai invaliditātes dēļ, nokļūšana “ne tik attālās vietās”, pazaudēta Es spēju strādāt.
Horizontālā mobilitāte attiecas uz indivīdu, kurš maina savu sociālo stāvokli tajā pašā sociālajā statusā (mainot dzīvesvietu, reliģiju, darbu tādā pašā statusā un daudz ko citu).
Apspriežot sociālās mobilitātes procesu, jāatzīmē, ka indivīda pārvietošanās sabiedrībā ir saistīta ar noteiktu nosacījumu. Nejauša mobilitāte notiek tikai nestabilā sociālajā struktūrā saistībā ar kritiskiem vēsturiskiem brīžiem vai ekonomiskās krīzes apstākļos. Ar stabilu sabiedrības struktūru indivīda statusa izmaiņas var notikt tikai ar sociālās vides apstiprināšanu, izmantojot noteiktus kanālus.
Plašā nozīmē sociālās mobilitātes kanāli ir sociālās struktūras, metodes un mehānismi, ko indivīds izmanto, lai varētu pāriet no viena sociālā stāvokļa uz citu.
Tas ir, izglītības iestādes, kurās pilsonis var iegūt izglītību, kas viņam dod tiesības ieņemt augstāku amatu, ir sociālās mobilitātes kanāli. Tas ietver arī politiskās partijas un politiskās varas struktūras, ekonomiskās struktūras un sabiedriskās organizācijas, armiju un Baznīcu, ģimenes un klanu attiecības un arodbiedrības.
Jāatzīmē arī, ka organizētās noziedzības struktūras ir arī sociālās mobilitātes kanāli, jo tām pašām ir sava iekšējās mobilitātes sistēma un turklāt tām bieži ir diezgan jūtama ietekme uz “oficiālajiem” kanāliem.
Ņemot vērā to, ka sociālās mobilitātes kanāli darbojas kā integrēta sociālā sistēma, mēs varam teikt, ka tās struktūra sastāv no daudzām institucionālām un juridiskām procedūrām, kuras var atļauties vai nepieļaut indivīda pārvietošanos.
Tās var ietvert eksaminācijas komisijas, aizbildnības iestādes, rajonu administrācijas, mājokļu komisijas, militāro komisariātu, tiesu un citas. Ja cilvēks vēlas kāpt pa vertikālā stāvokļa kāpnēm, viņam jāiziet noteikts “tests”, kas parādīs, vai šī persona atbilst jaunajam, vēlamajam statusam.
Piemēram, lai uzlabotu mājokļa apstākļus, nepieciešamie dokumenti jāiesniedz Mājokļu komisijai, pēc diploma saņemšanas jāiziet apmācība un jānokārto gala eksāmeni, pēc uzņemšanas darbā jāiziet intervija.
