Kopš tās darbības sākuma Eiropas Monetārā sistēma (EMS) ir piesaistījusi lielu uzmanību kā struktūra, kas koordinē politiskās attiecības.
Vilšanās par pasaules monetārās sistēmas izredzēm ar tās mainīgo kursu EMS dibinātāji plānoja atjaunot fiksētu, bet regulētu valūtas maiņas kursu sistēmu lielākajā daļā Eiropas Kopienas. Šāda sistēma aizsargātu milzīgas vietējās Eiropas tirdzniecības plūsmas no pēkšņām konkurētspējas izmaiņām. Tas arī ierobežotu neatbilstību valstu inflācijas līmeņos, ļaujot noteikt mazāk nepastāvīgu inflāciju un novest pie “monetārās stabilitātes zonas”.
Tajā pašā laikā Eiropas monetārā sistēma tika novērtēta kā ārkārtīgi vērienīgs projekts, jo tā atdeva Eiropas administrācijai dažu valstu, galvenokārt Francijas un Itālijas, valūtas, kuras palika atsvešinātas no iepriekšējiem apvienošanās mēģinājumiem.
Sistēma vēlāk attīstījās, atkāpjoties no sākotnējiem mērķiem: Eiropas Ekonomikas kopienas (EEK) valūtas kursa kontroles mehānisms ir kļuvis stingrāks, monetārās politikas saskaņotība ir precīzāk definēta, kapitāla mobilitāte ir augstāka nekā tā bija pirmajos EMS gados.
Viss pasaulē ir savstarpēji savienots, it īpaši monetāro attiecību jomā globālā līmenī. Tāpēc daži vārdi jāsaka par pasaules monetāro sistēmu kopumā, kurai ir bijuši vairāki attīstības posmi:
· Parīzes monetārā sistēma (1816–1914), kuras pamatā ir zelta standarts.
· Zelta dārgmetālu standarts (1914–1941), kas paredzēja papīra naudas apmaiņu pret zelta stieņiem, kuru svars ir vismaz 12, 5 kilogrami.
Kopā ar zeltu laika gaitā ASV dolārus un mārciņas sāka pieņemt starptautiskiem maksājumiem.
· 1922. gadā Dženovā notika konference, kurā piedalījās 34 valstu pārstāvji un kurā diskutēja par monetarisma aspektiem pēc Pirmā pasaules kara beigām, Centrālās un Austrumeiropas atjaunošanas stratēģiju un vienošanos starp Eiropas kapitālistu ekonomikām un jauno padomju režīmu.
Tad tika formulēta Dženovas monetārā sistēma (1922–1944), kuras pamatā bija zelta apmaiņas standarts.
Kopš Otrā pasaules kara ir mēģināts saglabāt stabilitāti lielākajās valūtās, izmantojot fiksētu likmju sistēmu, ko sauc par Bretonvudas līgumu, kas sabruka 70. gadu sākumā.
Neskatoties uz to, Eiropas vadītāji centās panākt stabilu likmju principu, atsakoties no ASV mainīgās mainīgās likmes politikas.
Lielākā daļa valstu 1972. gadā vienojās uzturēt ārvalstu valūtas attiecības. Un monetārajai sistēmai, ko sauca par “Eiropas valūtas čūsku”, vajadzēja novērst valūtas kursa svārstības par vairāk nekā 2, 25 procentiem.
Šis bija pirmais sadarbības mēģinājums monetāro attiecību jomā, un būtībā tas savstarpēji savienoja visas EEK valūtas. Lai arī režīms vairāk vai mazāk pastāvēja līdz 1979. gadam, tas faktiski sāka sadalīties kopš 1973. gada, dolāra brīvo svārstību dēļ.
Eiropas monetārā sistēma tika dibināta 1979. gadā, lai stabilizētu ekonomisko kopienu likmes, kas ir Eiropas Savienības dalībvalstis. Tajā pašā laikā parādījās Eiropas naudas vienība (ECU), kuras pamatā bija nacionālo valūtu grozs. ECU bija eiro priekštecis.
Sākuma stadijā kustība nebija pilnībā veiksmīga, bija daudz tehniska rakstura grūtību. Periodiskas korekcijas nostiprināja spēcīgo valūtu vērtību un pazemināja vājākās valūtas.
Tomēr pēc 1986. gada nacionālās procentu likmes tika izmantotas, lai saglabātu valūtas šaurā diapazonā (no savstarpējās centrālās likmes). Valstīm, kas piedalījās procesā, bija jāievēro izveidotā vienība, kas bija izšķirošs ieguldījums cīņā pret inflāciju.
Apvienotā Karaliste nepiedalījās pareiza valūtas kursa mehānisma (IAC) izveidē visām iesaistītajām valstīm līdz 1990. gadam. 1992. gadā viņa bija spiesta atkal pamest viņu, jo viņa nevarēja palikt MVK robežās.
Projektu tomēr turpināja attīstīt saskaņā ar Māstrihtas līgumu, kas apstiprināja kolektīvās struktūras nozīmīgumu.
1999. gadā, kad parādījās eiro, Eiropas monetārā sistēma beidza pastāvēt, neskatoties uz to, ka maiņas kursa mehānisms turpina darboties.
