“Dievs deva, Dievs ņēma” - no Bībeles ņemti vārdi, kas tiek izrunāti kā mierinājums un pauž pazemību pie lieliem zaudējumiem vai kāda cita nāves. Šādi vārdi tiek sacīti, zaudējot to, kas tika iegūts bez īpašas piepūles no saņēmēja puses, it kā saņemts no augšas, un tādā pašā veidā tika noņemta “Dieva apdomība”. Kur tieši radās šis izteiciens “Dievs deva, Dievs ņēma”, un kāda ir tā precīzā nozīme? Par to mēs runāsim mūsu rakstā.
Izteiciena izcelsme
Šie vārdi vai drīzāk izteiciens jau sen ir kļuvuši spārnoti. Pirmo reizi pieminēšana parādījās Bībelē, proti, Vecajā Derībā. Ījaba grāmatā bija rakstīts par pārbaudījumiem, ar kuriem Ībijam nācās saskarties. Vienā brīdī viņš pazaudēja visu, ko viņam sūtīja Dievs. Spēcīgā vēja dēļ, kas skāra rajonu, kurā dzīvoja Ījabs, māja sabruka un nokrita uz viņa bērniem. Tomēr Bībeles raksturs nezaudēja ticību, izturēja visu lēnprātīgi un pazemīgi. Nolemjot, ka visus pārbaudījumus sūta Dievs.
“Dievs deva, Dievs ņēma”: nozīme
Kopš tā laika Ījaba izteiktais un nomocītais izteiciens ir kļuvis spārnots. Jānoraida dažādas nepatikšanas un bēdas, kas piedzīvoja nevainīgu cilvēku (Ījabs - ilgošanās).
Turklāt reliģijā šie vārdi ir saistīti ar pasaules galu. Šādas cēloņsakarības veidojas sakarā ar to, ka reliģiskajā pasaulē pastāv tāda teorija, saskaņā ar kuru pasaule pēc attīrīšanās atkal atdzimst. Tātad pasaules gals daudziem ir saistīts ar Jēzus Kristus atnākšanu. Maiju kalendārs beidzas ar lieliem plūdiem. Un pēdējais spriedums parādās kā pasaules katastrofas fons - ugunsgrēks, plūdi vai pasaules iznīcināšana jebkādā citā veidā.
