1992. gadā pēc Latvijas Republikas valstiskās neatkarības pasludināšanas Krievijas Pareizticīgās Baznīcas Svētais Sinods nolēma piešķirt pašpārvaldi Latvijas Pareizticīgajai Baznīcai. Viņas vadībā priekšā bija nopietns darbs. Viens no tiem, kuru nopelnus neatkarīgās Latvijas Pareizticīgās baznīcas attīstībā ir grūti pārvērtēt, ir Aleksandrs Kudrjašovs, kura raksts veltīts šī raksta biogrāfijām un sasniegumiem.
Agrīnie gadi
Topošais Rīgas un visas Latvijas metropolīts Aleksandrs (Kudrjašovs) dzimis 1939. gadā Preiļu rajona Rudzātu ciematā reliģiskā ģimenē.
1964. gadā viņš ieguva diplomu Daugavpils pilsētas Pedagoģiskajā institūtā, kur studēja Vēstures un filoloģijas fakultātē. Tad vairākus gadus Vladyka mācīja krievu vidusskolās, mācot krievu valodu un literatūru.
Smagais veids, kā piezvanīt
70. gadu beigās Aleksandrs Kudrjašovs nolēma piepildīt savu ilgstošo vēlmi un kļūt par pareizticīgo priesteri.
Padomju laikā, kaut arī baznīca oficiāli tika atdalīta no valsts, tā bija vissmagākā kontrolē. Šajā sakarā toreizējam Rīgas un Latvijas metropolītam Leonīdam nācās vērsties Reliģisko lietu padomē, darbojoties Latvijas PSR Ministru padomē, ar jautājumu par iespēju Kudrjašovu ordinēt svētajai cieņai. Atbilde uz pieprasījumu bija negatīva, jo amatpersonas uzskatīja par nepieņemamu skolas skolotāja ordinēšanu. Tomēr topošais Latvijas baznīcas metropolīts nebija no tiem, kurus varēja piespiest mainīt savas domas.
Ordinācija
Redzot Aleksandra Kudrjašova vēlmi veltīt dievkalpojumam baznīcā, metropolīts Leonīds svētīja viņu atkāpties no iepriekšējās darba vietas un uz brīdi aiziet no Latvijas PSR. Kā vēlāk izrādījās, šāds lēmums bija pareizs. Kudrjašova Aleksandrs aizbrauca uz Maskavu un iestājās teoloģiskajā seminārā.
Pēc studijām 1982. gadā viņu ordinēja par diakonu, bet dažus mēnešus vēlāk - par Sv. Eliasa baznīcas prezidiju, kas atrodas Permas diecēzes Ust-Sons ciematā.
Atgriešanās mājās
Tajā laikā Rīgas diecēzes pareizticīgo baznīcās ļoti trūka priesteru. 1983. gadā metropolīts Leonīds uzrunāja LPSR Ministru padomes pakļautībā esošo Reliģisko lietu padomi. Šoreiz viņam izdevās iegūt atļauju iecelt Aleksandru Kudrjašovu par Rīgas Apskaidrošanās baznīcas rektoru ar paaugstinājumu arhibīskapa pakāpei.
Gadu vēlāk priesteris kļuva par dekānu Madonas un Valmieras rajonu tempļos.
Turpmākās baznīcas aktivitātes
1985. gadā Aleksandrs Kudrjašovs tika iecelts par pareizticīgo baznīcas kalendāra, kas tika publicēts krievu un latviešu valodā, redaktoru.
Kopš 1986. gada viņš bija diecēzes padomes loceklis. Turklāt kopš 1989. gada Vladyka ir bijusi paklausīga kā Rīgas-Latvijas diecēzes Biļetens redaktors un nodarbojās arī ar jautājumiem, kas saistīti ar krievu un latviešu baznīcas kalendāra publicēšanu Latvijas diecēzes ganāmpulkam. Starp viņa sasniegumiem laicīgajā periodā ir pirmās pareizticīgo bilingvālās lūgšanu grāmatas izdošana pēckara Latvijā.
Neskatoties uz to, ka Kudrjašovs bija ļoti aizņemts, viņš pastāvīgi pilnveidoja savas teoloģiskās zināšanas. Šajā nolūkā viņš iestājās neklātienes studijās Maskavas teoloģiskajā seminārā, kura diplomu viņš saņēma 1989. gadā.
Iesvētīšana bīskapa pakāpē
1989. gadā metropolīts Leonīds iesniedza lūgumrakstu Svētajam sinodam un Maskavas un visas Krievijas patriarham. Tajā viņš atsaucās uz savu paaugstināto vecumu un lūdza identificēt Aleksandru Ivanoviču Kudrjašovu par Daugavpils bīskapu un Rīgas diecēzes vikāru. Pieteikums tika pieņemts un apmierināts.
Tā paša gada 10. jūlijā A. Kudrjašovam tika tonizēts mūks, un nākamajā dienā viņš tika paaugstināts arhimandrīta pakāpē.
1989. gada jūlija beigās ordinēšana notika Krievijas galvaspilsētas Epifānijas patriarhālā katedrālē. To vadīja metropolīts Juvenal. Svinīgajā dievkalpojumā piedalījās Rostovas un Novočerkasskas, Novosibirskas un Barnaulas, Tūlas un Beļevska metropolīti, Chuvash un Cheboksary arhibīskaps, Kaluga un Borovsky, Taškentas un Vidusāzijas bīskapi, Oryol un Brjanska, Kalininsky un Kashinsky, Chisinau.
Pēc pašpārvaldes piešķiršanas Latvijas Pareizticīgajai baznīcai
1990. gada 8. septembrī metropolīts Leonīds nomira. Saistībā ar šo postošo notikumu Aleksandrs Kudrjašovs tika iecelts par diecēzes pagaidu vadītāju, un pēc noteikta laika viņš kļuva par Rīgas un Latvijas bīskapu.
1992. gada augustā Krievijas Pareizticīgās Baznīcas Svētais Sinods pieņēma vēsturisku lēmumu. Pēc Tomosa, ko parakstījis Maskavas un visas Krievijas patriarhs Aleksijs II, tika atjaunots Latvijas Pareizticīgās baznīcas (LPRC) nosaukums, un tā kļuva neatkarīga. Pašvaldība skāra administratīvos, izglītības un biznesa jautājumus, attiecības ar Latvijas valsts varu utt. Tajā pašā laikā Latvijas baznīca kanoniskos jautājumos palika Maskavas patriarhāta jurisdikcijā. Tajā pašā laikā Aleksandrs Kudrjašovs palika LPRC vadītājs un saņēma titulu “Rīga un visa Latvija”.
