Federika Mogerīni (dzimusi 1973. gada 16. jūnijā) ir Itālijas politiķe un pašreizējā ES Augstā pārstāve ārlietās, kā arī Eiropas Komisijas viceprezidente kopš 2014. gada 1. novembra.
Izcelsme un izglītība
Kur Mogerīni Federika sāka savu dzīvi? Viņas biogrāfija sākās Romā režisora un scenārista Flavio Mogerīni (1922-1994) ģimenē, kurš strādāja kopā ar lielisko Pazolini. Viņš režisēja vairākas filmas kā režisors, ieskaitot ar Marčello Mastroianni piedalīšanos. Diemžēl viņa tēvs nomira, kad Federikai bija tikai 10 gadu.
Pēc vidusskolas viņa absolvēja Romas La Sapienza universitāti, iegūstot politikas zinātnes grādu. Viņas diploms piederēja politiskās filozofijas jomai un tika veltīts islāma izpētei attiecībā uz politikas un reliģijas attiecībām tajā. Tas tika uzrakstīts Federica darba laikā kā Erasmus projekta daļa Francijas pētniecības institūtā IREMAM (Aix-en-Provence).
Agrīnā politiskā karjera
Mogerīni Federika jaunībā (no 15 gadu vecuma) kopš 1988. gada ir Itālijas Komunistiskās jaunatnes federācijas loceklis. Tomēr 80. gadu beigās daudzi jauni itāļi simpatizēja komunistiem, un viņu līderis Enrique Berlinguer nopietni cīnījās par premjerministru. Pēc Itālijas Komunistiskās partijas sabrukuma un tās pārveidošanas par Sociāldemokrātisko partiju Federika (kopš 1996. gada) bija Kreiso spēku jaunatnes savienībā. Tad viņa vairākus gadus pameta politiku. 2001. gadā Itālijā tika atkārtoti izveidota sociāldemokrātiskās kustības “Kreisie demokrāti” (DS) partija. Federika Mogerīni vispirms kļuva par tās nacionālās padomes locekli un drīz kļuva par partijas nacionālās izpildkomitejas locekli.
Pēdējās desmitgades politiskās karjeras posmi
Federika Mogerīni 2003. gadā sāka strādāt DS Ārlietu nodaļā un pēc tam partijas politiskajā komitejā, kur viņai tika uzticēts nodibināt attiecības ar starptautiskām kustībām un partijām. Šajā lomā viņa piedalījās dialogā ar Afganistānas un Irākas politiķiem, kā arī mierīgas līdzāspastāvēšanas nodibināšanā Tuvajos Austrumos. Tajā pašā laika posmā viņa uzturēja kontaktus ar eirosociālisti, Sociālistiskās starptautiskās organizācijas un arī ar Amerikas demokrātiem.
Itālijas politikas metamorfozes
Pirmkārt, “Kreisie demokrāti” noslēdza koalīciju ar citām Itālijas kreisajām partijām ar nosaukumu “Olīvu koks”. Bet nekonsekventās nostājas dēļ iekšpolitiskajos jautājumos šī koalīcija ir zaudējusi vēlētāju atbalstu. Tikmēr tuvojās vēlēšanas Eiropas Parlamentam un Itālijas parlamentam. Tad Olīvu koka vadība nolēma pārveidot savu politisko spēku un no kreisās koalīcijas partijām izveidot jaunu demokrātisku partiju.
Pēc izveidošanas 2007. gada 4. novembrī Federika Mogerīni pievienojās tās dibinātāja un priekšsēdētāja Valtera Veltroni personālam (ar kuru viņa jau strādāja par asistenti viņa Romas mēra amata laikā). Viņas izvēle bija pareizā - šodien tā ir lielākā partija Itālijā.
MP
Federika Mogerīni 2008. gadā kļuva par Itālijas parlamenta locekli, kas piedalījās 16. sasaukumā Veneto apgabala Demokrātiskās partijas sarakstā. Viņa kļuva par parlamentārās aizsardzības komitejas sekretāri un Itālijas parlamenta delegācijas locekli Eiropas Padomē.
2009. gada 24. februārī viņa tika iecelta par jaunievēlētā Demokrātiskās partijas priekšsēdētāja Dario Francescini palīgu. Kopš tā laika viņa ir ievērojama viņa frakcijas locekle parlamentā. Tajā laikā viņa bija arī Itālijas un ASV fonda viceprezidente.
2013. gada februārī viņu atkārtoti ievēlēja parlamentā no Emīlijas-Romanjas apgabala. 2013. gada 1. augustā viņa tika ievēlēta par Itālijas delegācijas vadītāju NATO Parlamentārajā asamblejā.
Būdama Eiropas Parlamenta deputāte 2014. gada februārī, Itālijas politiķe Federika Mogerīni apmeklēja Kijevu Euromaidana un prezidenta Janukoviča konfrontācijas augstumā. Viņas tā laika runu motīvs bija konfliktā iesaistīto pušu aicinājums atturēties, diemžēl, neviens to nedzirdēja.
Itālijas ārlietu ministrs
Cik ilgi parlamentāriete Mogerīni Federika turpināja darbu? Viņas biogrāfija 2014. gada sākumā izdarīja jaunu pavērsienu. Viņa pievienojās pašreizējā Demokrātiskās partijas vadītāja Matteo Renzi valdības kabinetā kā ārlietu ministre un trešā sieviete pēc Susannas Agnelli un Emma Bonino. Viņai bija tikai 41 gads, tāpēc viņas karjeras kāpums bija pārsteigums daudziem valstī, arī prezidentam. Tomēr šis augstais amats nebija pēdējais tāda politiķa kā Federika Mogerīni karjerā. Tālāk ir parādīts viņas darba foto Itālijas valdībā.
Politkarjera virsotne
2014. gada vasarā notika Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Par Itālijas Demokrātisko partiju balsoja 11 miljoni vēlētāju, kas sastādīja 40% no visiem balsojušajiem itāliešiem. Rezultātā Itālijas demokrāti bija nozīmīgākā grupa Eiropas Parlamenta sociāldemokrātu frakcijā.
Šajos apstākļos Eiropas Komisijas kā parlamenta izveidotās struktūras vadība uzskatīja par vajadzīgu itāļu politiķi kā ES augsto pārstāvi ārlietās. Šajā amatā Eiropas Komisija redzēja Federiku Mogerīni. Viņas iecelšana nebija viegla. Polija un trīs Baltijas valstis aktīvi iebilda. Mogerīni atcerējās prokomunistiskos uzskatus jaunībā. Viņas oponentiem nepatika, ka Itālijas valdība ieņēma atturīgu nostāju jautājumā par sankcijām pret Krieviju. Bet pēc tam, kad itāļi pievienojās pretkrieviskajām sankcijām, situācija mainījās. Morgeni kandidatūru atbalstīja Francijas prezidents, un augustā visi Eiropas premjerministri viņu apstiprināja savā samitā. ES diplomātijas vadītāja Federika Mogerīni stājās amatā 2014. gada 1. novembrī.
Politiskās pozīcijas
Pirmajā preses konferencē viņa paziņoja, ka viņas centieni būs vērsti uz dialoga nodibināšanu starp Krieviju un Ukrainu, lai atrisinātu starp tām esošo krīzi. Mogerīni arī iestājas par ES vadošo lomu, mēģinot atsākt Palestīnas un Izraēlas miera sarunas ar ASV starpniecību. Sākot darbu kā Itālijas Ārlietu ministrijas vadītāja, 2014. gada aprīlī viņa vairākas dienas viesojās šajā reģionā. Pagājušā gada novembrī Mogerīni sacīja, ka "Gazas joslā pasaule nevar atļauties vēl vienu karu".
Attiecības ar Amerikas Savienotajām Valstīm
Amerikas Savienoto Valstu fans Mogherini intervijā Reuters 2014. gadā sacīja, ka kādu dienu viņa gribētu tur strādāt. Sarunās par transatlantisko tirdzniecības un ieguldījumu partnerību starp ES un ASV, viņa uzstāj uz enerģētikas nodaļas pieņemšanu, apgalvojot, ka tas ir pareizi no noteikumu pārredzamības viedokļa, uz kuriem pārējās pasaules enerģijas tirgi nākotnē varēs pāriet.
