Gurovs Aleksandrs Ivanovičs, kura biogrāfija tiek ņemta par pamatu rakstnieka N. Leonova stāstos par slaveno operatīvo darbinieku Ļvu Gurovu, ir Jurija Ščekočikhina līdzautors. Viņš piedalījās sensacionālu publikāciju literatūrā par organizētās noziedzības attīstību ar nosaukumu "Lauva uzlēca".
Pēc šiem rakstiem viņa vārds kļuva diezgan populārs dažādos iedzīvotāju slāņos.
Biogrāfijas sākums
Gurovs Aleksandrs Ivanovičs dzimis 1945. gada 17. novembrī Tambovas apgabala Štopanas-Oļšankas ciemata Staroyuryevsky rajonā.
Pēc skolas atstāšanas 1964. gadā viņš tika iesaukts militārajā dienestā armijā. Demobilizēts, viņš devās strādāt tiesībaizsardzības aģentūrās par Maskavas policijas departamenta policijas eskorta pulka darbinieku. Gurovs devās no privāta uz karavānas priekšnieka vietnieku.
1970. gadā viņš ieradās kā virsnieks Vnukovo lidostas draudu nodaļā. Būdams jaunākais policijas virsleitnants, Aleksandrs Gurovs žurnālistu uzmanības lokā bija incidents ar mājas lauvu Ķēniņu, kurš tika turēts Berberova ģimenē. Leo, kurš piedalījās filmas "Itāļu neticamie piedzīvojumi Krievijā" filmēšanā, uzbruka vīrietim, un viņu nošāva Gurovs, kurš notika netālu.
Pēc studijām Maskavas Valsts universitātes Juridiskajā fakultātē 1974. gadā viņš pārgāja uz dienestu PSRS Iekšlietu ministrijas Draudu nodaļā.
Cīņas pret organizēto noziedzību priekšgalā
1978. gadā Gurovs Aleksandrs kļuva par pētnieku PSRS Iekšlietu ministrijas Vissavienības pētniecības institūtā, kur vēlāk viņš pacēlās uz tās vienības vadītāja pakāpi, kura pētīja organizētās noziedzības apkarošanas problēmas.
1979. gadā viņš aizstāvēja disertāciju.
1988. gadā viņš vadīja PSRS Iekšlietu ministrijas Sesto galveno direktorātu, kas tika izveidots, lai organizētu cīņu pret organizēto noziedzību, narkotiku tirdzniecību un korupciju.
1990. gadā Gurovs tika uzaicināts par konsultantu filmas "Beyond the End" uzņemšanā.
No 1992. līdz 1994. gadam viņš bija pretkorupcijas biroja vadītājs, Sabiedrisko attiecību centra vadītāja pirmais vietnieks, Organizētās noziedzības apkarošanas reģionālā biroja konsultants un vadīja Krievijas Federācijas Drošības ministrijas Drošības problēmu zinātniski pētniecisko institūtu.
Dalība vēlētajās struktūrās un turpmākais darbs
No 1990. līdz 1993. gadam par vietnieku tika ievēlēts Gurovs Aleksandrs Ivanovičs, kura foto bija atrodams daudzu publikāciju lapās, kurās rakstīts par noziedzību. Viņš iekļuva RSFSR Augstākās padomes komitejā, kas pārrauga likumu, kārtību un cīņu pret noziedzību.
Drīz Gurovs Aleksandrs Ivanovičs kļuva par tiesību doktoru. Promocijas darba tēma bija organizētā noziedzība Padomju Savienībā.
Šajā periodā Literaturnaya Gazeta publicēja divus rakstus par organizētās noziedzības pastiprināšanu, ko sagatavoja žurnālists Ščekočikhins un Gurovs, kas abiem atnesa plašu slavu.
Gurovs Aleksandrs atradās pie jaunas struktūras izveides pirmsākumiem, kas vēlāk kļuva pazīstama kā PSRS Iekšlietu ministrijas un Krievijas Federācijas Iekšlietu ministrijas Organizētās noziedzības apkarošanas galvenais direktorāts.
Kopš 1994. gada saistībā ar tiesībaizsardzības aģentūru reorganizāciju un drošības jautājumu pētniecības institūta likvidāciju viņš aizgāja rezervē, iegūstot pretizlūkošanas galvenā ģenerāļa pakāpi, pēc tam viņš vadīja Maskavas TEPCO bankas drošības dienestu. 1995. gadā viņš kļuva par Infoservice viceprezidentu.
Atgriezties servisā
Kopš 1998. gada Gurovs Aleksandrs atkal atgriezās tiesībaizsardzībā un vadīja Krievijas Iekšlietu ministrijas Viskrievijas pētījumu institūtu. Viņš arī darbojās kā Krievijas valdības vadītāja padomnieks.
1999.12.19. Gurovs atkal iestājās Krievijas Federācijas Valsts domē. Viņš bija trešais Vienotības vēlēšanu bloka federālajā sarakstā. Sarakstu vadīja Sergejs Šoigu. Tajā varēja sastapt arī vairākkārtējā olimpiādes čempiona, cīkstoņa Aleksandra Karelīna vārdu. No Vienotības frakcijas Gurovs vadīja Valsts domes komiteju drošības jautājumos.
Nākamajā ceturtajā Valsts domes sasaukšanā 2003. gada decembrī viņš aizgāja no partijas Vienotā Krievija. No šīs frakcijas viņš atkal iekļuva Domes Drošības komitejā.
Piektajā Krievijas Federācijas Valsts domes sasaukšanā 2007. gada decembrī ģenerālleitnants Aleksandrs Gurovs bija iekļauts arī federālajā sarakstā no Vienotās Krievijas. Viņš atkal ienāca drošības komitejā, kā arī stāvēja Valsts domes Pilnvaru komitejas priekšgalā.
Vietnieka darbība
A. I. Gurovs izrādīja ievērojamu aktivitāti kā tautas deputāts.
1991. gada 12. decembrī Augstākajā padomē viņš atbalstīja priekšlikumu ratificēt Belovežskaja Pučā parakstīto līgumu, kura rezultātā Padomju Savienība beidza pastāvēt.
1991. gadā viņš pievienojās Augstākās padomes komisijai, kas izmeklēja 140 miljardu lietu.
Viņš balsoja par priekšlikumu apturēt sestā konstitucionālā panta darbību, kas nodrošināja partijas vadošo lomu sabiedriskajā dzīvē.
1992. gadā viņš kļuva par vietējās grupas "Pilsoniskā sabiedrība" locekli, kas apvienoja radikālos demokrātus, kuri ir opozīcijā Borisam Jeļcinam un Jegoram Gaidaram.
Gurovam tika piešķirta sankcija par izmeklēšanas veikšanu A. Tarasova vadītajā uzņēmumā Istok.
Darbs pie likuma "Par policiju"
Gurovs ir to autoru grupas loceklis, kuri izstrādāja likumu "Par policiju". 2010. gadā, rudenī, intervijā par šo likumu viņš teica, ka formas tērpa cilvēkiem vajadzētu strādāt policijā, vadoties tikai no sabiedrības interesēm, nevis no savām kabatām. Viņš korespondentam pauda viedokli, ka nevajadzētu pievērst uzmanību šī likuma ieviešanas izmaksām, ja vien tas būtu noderīgi. Policija ir nedaudz diskreditējusi sevi cilvēku vidū, tāpēc tā pārdēvēšanai par policiju vajadzētu būt reālam solim policijas departamenta reformā, kas ir absolūti nepieciešams mūsdienu Krievijas valsts attīstībai, sacīja Gurovs.
Pēc viņa teiktā, lai izvairītos no pilnīgas sabiedriskās kārtības sabrukuma, nacionālās drošības sabrukuma, kā arī sabiedrības paātrinātā sabrukuma un Krievijas valstiskuma vēsturiskā beigu sākuma, ir jāveic nopietna tiesībaizsardzības struktūru reforma.
