Rakstā uzmanība tiks pievērsta Lielbritānijas rammerim no tramplīna Edija Edvarda. Kāda ir šī cilvēka ievērojamā dzīve? Kā viņš guva panākumus?
Izcelsme un bērnība
Maikls Tomass Edvards ir dzimis mazā kūrortpilsētā Šeltenhamā, kas atrodas Anglijas Glosteršīras grāfistē 1963. gada 5. decembrī. Janetas māte un Terija tēvs bija vienkārši strādājoši cilvēki. Maikls ir vidējais no trim bērniem ģimenē. Viņa brālis Duncan dzimis pusotru gadu agrāk, bet viņa māsa Liza - trīs gadus vēlāk.
Klasesbiedri skolā sāka zvanīt Maiklam Edijam, kas bija segvārds, kas atvasināts no uzvārda. Edvarda bezbailība un ietiepība sāka izpausties pat bērnībā, kam bieži bija briesmīgas sekas. 10 gadu vecumā futbola spēles laikā Maikls savainoja ceļgalu tā, ka nākamos trīs gadus nācās dziedēt savainojumu. 13 gadu vecumā pilnībā izārstēts pusaudzis iemācījās slēpot. Panākumi slēpošanā bija lieli, septiņpadsmit gadus vecais Maikls tika pieņemts Lielbritānijas nacionālajā izlasē.
Veidošanās izcilības sportā
Slēpotājs Maikls Edvards 20 gadu vecumā bija tuvu nokļūšanai 1984. gada ziemas olimpiskajās spēlēs un pārstāvēja Lielbritāniju “lejupslīdes” disciplīnā, taču viņa sniegums nebija pietiekams.
Jaunajam sportistam bija nepieciešama diezgan liela naudas summa, jo bija nepieciešams ne tikai labi paēst, bet arī iegādāties ekipējumu, doties uz treniņnometnēm un sacensībām. Maiklam bija jāstrādā par apmetēju, jo šī profesija nopelnīja visus tēva senčus, kurus viņš pazina, par maizi un sviestu. Vecāki atbalstīja savu dēlu visos centienos, arī finansiāli, taču viņu iespējas bija ļoti ierobežotas.
1986. gadā Edijs Edvards pārcēlās uz Leikplesidas ciematu, ASV. Šis solis tika veikts tāpēc, ka šajā mazajā ciematā ir koncentrēts viss nepieciešamais jebkura veida ziemas sporta veidu praktizēšanai, jo viņš jau divreiz ir darbojies kā Olimpisko spēļu galvaspilsēta. Edvards sāk aktīvu gatavošanos 1988. gada olimpiādei, kas notiks Kalgari, Kanādā. Leikplesidas apgabalā mācības notiek vissarežģītākajos maršrutos, uz kuriem ir organizēta lieliska sasniedzamība, tas ir tikai tā, ka jaunā vīrieša nauda ir gandrīz beigusies.
Iet uz lekt ar slēpēm
Edvards nolēma, ka viņam jāatrod sev lētāks sporta veids. Kādu dienu cilvēks, kas bija ceļā uz parasto treniņu, ieraudzīja tramplīnu un domāja, ka lēkt no šīs struktūras ir viegli un lēti nonākt pie uzvarām. Fakts ir tāds, ka Lielbritānija kopš 1924. gada nekad nav nosūtījusi savus slēpošanas tramplīnus uz olimpiādi. Šāda veida sportisti valstī netika apmācīti, Edvards nevarēja atrast konkurentus savā štatā. Jaunietis domāja, ka viņš spēs adekvāti pārstāvēt Lielbritānijas karalisti olimpiskajās spēlēs slēpošanas tramplīna disciplīnā, tikai jums ir nepieciešams pienācīgi sagatavoties.
Edijs Edvards nekad neveica tramplīnlēkšanu slēpošanā, taču viņa iedzimtā bezbailība ļāva viņam uzkāpt desmit metru tramplīnā. Edijam reti izdevās piezemēties, bet, tiklīdz kaut kas sāka parādīties, jauneklis pārcēlās uz piecpadsmit metru atzīmi. Pēc dažām stundām Edvards nolēma izmēģināt sevi uz četrdesmit metru tramplīna. Neveiksmīga piezemēšanās pēc lēkšanas no šāda augstuma var uz visiem laikiem mazināt vēlmi trenēties, taču Edijs nav tāds. Viņš spēja sevī nomākt bailes un sāpes un izdarīja vairākus mēģinājumus, taču no tā nekas neiznāca. Tad Edvards nolēma, ka viņam vajadzīgs treneris. Lai trenētu Ediju, tiek ņemts Čaks Bernhorns - zema līmeņa amatieru sportists, bet ar pieredzi tramplīnā gandrīz 30 gadu vecumā.
Bernhorns dod Edvardam savu ekipējumu, viņam jāvelk seši zeķu pāri, lai kājas piestiprinātu ar zābakiem. Čaks saprot, ka viņa palātā nav izdarīta uzvara, jo pat viņa fiziskie dati neizdodas. Edijs ir pārāk smags tramplīnlēkšanā, viņa masa aptuveni 82 kg pārsniedza vidējā tramplīna masu par vairāk nekā 10 kg. Sportistam ir pilnībā jāfinansē sevi, jo neviens viņu neuzņemas atbalstīt, un valsts šai sporta disciplīnai naudu vispār nepiešķir. Vēl viena liela jaunieša problēma ir viņa sliktā redze, kas piespieda viņu valkāt brilles ar ļoti biezām lēcām. Slēpošanas brilles bija jāvalkā virs viņa parastajām virsotnēm, kuras aizsvīst un nedeva labu orientāciju. Bet Bernhorns savā studentā saskatīja lielu vēlmi pārvarēt sevi un apstākļus ne tikai pēc uzvaras kā tādas, bet arī pēc darba. Lai kā arī būtu, apmācība turpinājās un pēc 5 mēnešiem Edijs jau lēca no septiņdesmit metru tramplīna.
Ceļš uz 1988. gada olimpiādi
1986. gadā Edijam Šveicē izdevās uzstādīt Lielbritānijas rekordu, lecot līdz 68 m atzīmei. 1987. gada pasaules čempionātā Vācijas pilsētā Obersdorfā Edijs Edvards lēcienā bija vēl labāks - 73, 5 m. Šoreiz viņš pārspēja gan personisko, gan nacionālais rekords. Tiesa, šajā čempionātā viņš ieņēma pēdējo, 58. pozīciju, noslēdzošajā protokolā. Šī prezentācija kvalificēja viņu kā vienīgo pretendentu no Lielbritānijas, kurš piedalījās 1988. gada ziemas olimpiskajās spēlēs slēpošanas tramplīna disciplīnā.
Tagad Edvards droši zināja, ka uzstāsies olimpiādē, taču arī saprata, ka atpaliek no konkurentiem. Viņš nepadevās apmācībai, turpinot nopelnīt savu sapņu darbu kā apmetējs, zāliena kopšanas darbinieks, nopelnīt naudu kā aukle vai ēdināšanas darbinieks. Studiju un izrāžu aprīkojums Edijs uzdāvināja daudzu valstu komandas: kādam ķiveri, kādam cimdus, kādam slēpošanu. Daļa aprīkojuma bija jāizīrē.
1988. gada ziemas olimpiskās spēles Kalgari
Līdz olimpiādes sākumam Edijs Edvards jau bija liela slavenība. Pēc dalības vairākās diezgan lielās sacensībās jauneklim izdevās piesaistīt sportistu, žurnālistu un sabiedrības uzmanību. Parastie cilvēki, kā likums, ar izpratni un apstiprinājumu piederēja daredevilam, kuram acīmredzami nav nekādu iespēju, bet kurš ir gatavs cīnīties līdz galam. Žurnālisti izrādīja interesi par situāciju ar Ediju, redzot, ka sabiedrībai sportists patika. No plašsaziņas līdzekļiem netika novēroti acīmredzami ļaunprātīgi uzbrukumi, taču lielākā daļa šīs brālības centās pēc iespējas asprātīgi, dažreiz ļoti piesardzīgi, apgaismot Edija dalību. Bet daži vienkārši smējās par sportistu, klasificējot viņus kā bēdīgi slavenos zaudētājus, kuri nevēlējās pozēt kā klauni.
Jau Kalgari lidostā Edvards sāka meklēt neveiksmes. Sportista bagāža tika atvērta uz konveijera lentes, personīgās lietas bija steigšus jāsavāc no konveijera. Pie ieejas Edija pilsētā gaidīja fani, kas turēja plakātu: "Laipni lūdzam Kalgari, Edijs Ērglis!" Šo viesmīlīgo frāzi filmēja Kanādas televīzija, daudzi cilvēki šo segvārdu uzreiz atcerējās un mīlēja. Tātad sportists visā pasaulē sāka saukt Ediju par "Eagle" Edwards. Šī sportista biogrāfija sāka interesēt daudzus viņa fanus. Lidojošais slēpotājs pievērsa uzmanību savu līdzjutēju grupām, taču ceļā pie līdzjutējiem nepamanīja stikla durvis. Automātiskās durvis nedarbojās, sportists uz tām lidoja no visa gājiena, laužot degunu un brilles.
Olimpiskā dalībnieka Edija Edvarda preses konference piesaistīja daudzus plašsaziņas līdzekļu pārstāvjus, lai gan tā varbūt nemaz nenotika, jo sākumā galvenā persona apmaldījās, un tad sportists atcerējās, ka ir aizmirsis paņemt sev līdzi akreditācijas karti.
Olimpiādē džemperu no septiņdesmit metru tramplīna sacensībās Edijs Edvards ieņēma pēdējo vietu, nespējot pārvarēt 55 metru diapazonu. Bet tas nebija tik svarīgi, jo neviens no viņa negaidīja augstus rezultātus. Bet skatītājiem ļoti patika sportists un priecājās, ka viss ritēja bez traumām.
Lēciens no deviņdesmit metru tramplīna ļāva Edvardam uzstādīt jaunu, joprojām nepārspīlētu Lielbritānijas rekordu un savu - 57, 5 metrus. Tiesa, vieta dalībnieku vidū atkal bija pēdējā.
Pēc Olimpisma principa uzvara nav galvenā lieta, bet gan līdzdalība. Bet pat šajā vienkāršajā līdzdalībā bija daudz uzvaru, kas tika izcīnītas pār viņu bailēm, materiālo slikto stāvokli un reālām fiziskām sāpēm. Turklāt konkrētai valstij, viņa dzimtenei - Lielbritānijai, Edijs Edvards bija īsts uzvarētājs.
Dzīve pēc olimpiādes
Pēc neaizmirstamas uzstāšanās olimpiādē (lēkšana ar slēpošanu) Edijs Edvards sāka tikt uzaicināts kā zvaigžņu viesis dažādos televīzijas šovos. Viņš apmeklēja Džonija Karsona vakara šovu 1988. gadā, un pēc tam viņa seja diezgan bieži iemirdzējās sporta, humoristiskos, ģimenes mēroga raidījumos. Tajā pašā gadā sportists publicēja autobiogrāfisku grāmatu “Uz trases”, kuru sapņoja filmēt. Tā notika, ka Edvarda slava neizrādījās īslaicīga un neizturēja līdz ar olimpiskajām spēlēm. Par dalību TV šovos tika samaksāta diezgan laba nauda, un sekoja vairāki reklāmas līgumi. Edijs pierādīja sevi pat kā mūziķis, ierakstījis vairākas dziesmas somu valodā, kas kļuvušas diezgan populāras. Tikai jāpatur prātā, ka Edvards praktiski nerunā somu valodā, zinot tikai dažus desmitus vārdu un frāžu.
Bija laiks, kad Edija Edvarda biogrāfija nedarbojās labi. Viņš nedaudz zaudēja nopelnītos ietaupījumus to nepareizas sadales dēļ, atkal nācās mainīt daudzas profesijas. Viņš strādāja par kalnu slēpošanas instruktoru, sporta aģentu un drīz vien saprata, ka viņš ļoti labi vada motivācijas seminārus. Edvards spēja kļūt par augsti kvalificētu juristu.
Mēģinājumi otro reizi kļūt par olimpiādes dalībnieku un Edija Ērgļa likumu
Būtībā iesācēju sportista dalība olimpiādē uzbudināja visu sporta sabiedrību. Lielākā daļa olimpisko spēļu dalībnieku, lai nokļūtu tajās, savu disciplīnu sāk praktizēt 6–7 gadu laikā. Daži sportisti teica, ka jūs nevarat pārvērst augsta līmeņa sacensības par smieklīgu lietu. Tāpēc SOK ieviesa jaunus noteikumus sportistu uzņemšanai šāda veida spēlēs, kas ir ieguvusi slavu kā “Edija Ērgļa likums”. Saskaņā ar izvirzītajām prasībām katram sportistam, kurš piesakās dalībai olimpiādē, ir pienākums labi parādīt sevi sacensībās, kas notiek pirms šī starptautiskā ranga. Sportistam jābūt vai nu 50 labāko sportistu skaitā šajās sacensībās, vai 30% no labākajiem gala rezultātiem (atkarībā no dalībnieku skaita). Šī noteikuma pieņemšana pilnībā bloķēja piekļuvi olimpiskajām spēlēm sportistiem, kuri, būdami labākie savā dzimtenē, tālu atpaliek no konkurentiem no ārzemēm.
Pats Edijs Edvards šo noteikumu, kurš slepeni nes viņa vārdu, ļoti kavēja viņa sporta karjeras turpināšanā. Bet vīrietis vēlētos piedalīties olimpiādē un ārpus tās. 2010. gadā Edijs tomēr kļuva par olimpisko spēļu dalībnieku, bet jaunā kvalitātē sev kā lāpu nesējs, kurš Vankūverā aizbēga ar uguni.
Filma "Edijs" Ērglis "
2016. gada sākumā sabiedrībai tika demonstrēta filma "Edijs" Ērglis ". Edvards kontrolēja darbu pie savas filmas biogrāfijas un aktīvi piedalījās attēla popularizēšanā, kad tas iznāca. Bet pati filma izrādījās daļēji biogrāfiska, jo scenāristi iepriekš tajā bija ieguldījuši daudz fantastikas. Edija lomu spēlēja jaunais aktieris Tarons Edgertons, iesācējs, lai iegūtu popularitāti. Un sportista, kura vārds ir Bronsons Peary, trenera lomu spēlēja slavenais mākslinieks Hjū Džekmens. Bronsons Peary ir kolektīvs tēls, jo papildus tam, ka viņš sāka trenēt sportistu Čaku Bernhornu un nedaudz vēlāk pievienojās viņam Džonam Viskomam, Edijam bija jāuzklausa un jāseko līdzi daudzajiem sportistiem un treneriem. Kopumā filmu kritiķi un skatītāji atzinīgi novērtēja.
Atbrīvotā filma atkal izraisīja satraukumu par Ediju Edvardu, izraisot jaunu interesi par šo neparasto sportistu. Turklāt Edvarda fanu armija tika papildināta ar jauniešiem, kuri sava vecuma dēļ neatrada vai neatceras Edija sniegumu olimpiādē.
