Živkovs Todors Hristovs bija Bulgārijas politiķis un ilggadējs Bulgārijas komunistiskās partijas vadītājs (no 1954. līdz 1989. gadam). 35 gadus ilgajā partijas vadībā viņš ieņēma centrālos vadošos amatus valstī: premjerministru (1962–1971) un Bulgārijas Tautas Republikas Valsts padomes priekšsēdētāju (1971–1989), t.i. de facto un de jure bija valsts galva.
Izcelsme, izglītība un pusaudža gadi
Kur dzimis Todors Živkovs? Viņa biogrāfija sākās 1911. gada 7. septembrī Pravets ciematā netālu no Sofijas zemnieku ģimenē. 1928. gadā viņš pievienojās Bulgārijas komunistiskajai jaunatnes līgai, kas bija cieši saistīta ar Bulgārijas strādnieku partiju (BRP). Šī tiesiski politiskā organizācija tika izveidota pēc Bulgārijas komunistiskās partijas aizlieguma 1924. gadā, kas 1923. gada septembrī uzsāka bruņotu sacelšanos, lai sagrābtu varu valstī.
Todors Živkovs 1929. gadā beidzis jaunāko vidusskolu Pravetē un pēc tam mācījies Botevgradas vidusskolas 6. (šodien 10.) klasē. Tad viņš apmetās Sofijā, kur viņš pabeidza vidusskolu, pēc tam ieguva darbu kā rakstāmmašīna galvaspilsētas Valsts tipogrāfijā.
Politiskās aktivitātes sākums
1932. gadā Živkovs Todors kļuva par PDU biedru. Drīz viņš kļuva par Sofijas partijas komitejas locekli un otrās komitejas komitejas sekretāru. Viņa pagrīdes segvārds bija Janko. Kaut arī PDU tika aizliegts kopā ar visām citām politiskajām partijām pēc 1934. gada 19. maija sacelšanās, Nacionālā asambleja turpināja pastāvēt, un Živkovs piedalījās tās darbā pirmskara laikā, vienlaikus būdams PDU rajona komitejas sekretārs Sofijā. No 1938. gada jūlija līdz 1942. gada novembrim viņš slēpās vairākos Bulgārijas ciematos (Deskotā, Lesičevo, Govedartsijā) kopā ar sievu Māru Maļejevu, kura tajās strādāja par rajona ārstu.
Pāreja uz bruņotu cīņu pret varu
Otrā pasaules kara laikā cara Borisa vadītās Bulgārijas valdošās aprindas darbojās kā fašistiskās Vācijas sabiedrotie, nodrošinot valsts teritoriju ar savu karaspēku. Bulgārijas vienības iebruka Dienvidslāvijā un Grieķijā, tika izsludināts Lielbritānijas un ASV karš, bet tajā pašā laikā Bulgārijai izdevās neiesaistīties karā ar PSRS.
Sākoties Otrajam pasaules karam, Bulgārijas komunisti sāka veidot savus partizānu bruņotos spēkus. Kopš 1943. gada jūnija Živkovs Todors ar Sofijas apgabala PDC lēmumu tika iecelts par pirmās Sofijas nemiernieku operācijas zonas štāba locekli. Tāda bija tā saukto teritoriāli organizatoriskā struktūra. Tautas atbrīvošanas armija, kas izveidota 1943. gada martā. Zonas ietvaros atradās divas partizānu brigādes, desmit vienības un kaujas grupas. Živkovs bija pilnvarotais pārstāvis štāba štāba partizānu vienībā, kas vēlāk pārgrupējās par tāda paša nosaukuma partizānu brigādi Dobri Dzhurova pakļautībā un darbojās Sofijas apkārtnē. Pēckara periodā daudzi Živkova līdzgaitnieki Chavdar brigādē ieņēma ievērojamus amatus Bulgārijas valdības aģentūrās.
Komunistu sagrābtā vara
Līdz 1944. gada septembra sākumam vācu karaspēks turpināja atrasties Bulgārijā kā tās sabiedrotie, lai gan valsts valdība pieprasīja viņu atsaukšanu. Izmantojot šo apstākli, padomju valdība 1944. gada 5. septembrī pasludināja karu Bulgārijai. 1944. gada 8. septembrī maršala Tolbukhina un Melnās jūras flotes pakļautībā esošās Trešās Ukrainas frontes padomju vienības okupēja pilsētas Bulgārijas Melnās jūras piekrastē, kuru karaspēks neizrādīja pretestību. Nākamajā dienā (9. septembrī) komunisti sacentās Sofijā un gāza Muravjeva valdību, kas dienu pirms PSRS kara pasludināšanas nolēma pasludināt karu Vācijai, taču to neizdevās izdarīt, jo kavējās ar komunistiem saistītās militārās nodaļas vadītāji. Ja Muravjova kabineta politiskās intrigas būtu izdevušās, tad PSRS būtu nācies formāli ienākt karaspēkā Vācijas ienaidnieka teritorijā, kas būtu izraisījis opozīciju no tās Rietumu sabiedrotajiem.
1944. gada septembra notikumu rezultātā Bulgārijā uz pusgadsimtu tika nodibināta Komunistiskās partijas vara, un Georgijs Dimitrovs kļuva par valsts vadītāju desmit gadus pirms viņš kļuva slavens ar savu drosmīgo izturēšanos slavenajā Leipcigas procesā. Kara pēdējā posmā Bulgārijas vienības tajā piedalījās PSRS pusē un piedalījās kaujās Dienvidslāvijas, Ungārijas un Austrijas teritorijā.
Partijas karjeras kāpums pēc 1944. gada 9. septembra
No 1944. gada septembra līdz novembrim Živkovs Todors bija Tautas milicijas galvenā biroja politiskais vadītājs un kļuva par Sofijas pilsētas partijas komitejas trešo sekretāru. 1945. gada 27. februārī viņš kļuva par partijas Centrālās komitejas kandidātu. Kopš 1948. gada janvāra viņš bija Sofijas pilsētas partijas komitejas pirmais sekretārs un arī Tēvijas frontes pilsētas komitejas priekšsēdētājs, kurā papildus komunistiem bija arī vairākas citas Bulgārijas partijas. BRP Piektajā kongresā, kas notika 1948. gada 27. decembrī, viņš tika ievēlēts partijas Centrālajā komitejā, kura atguva Bulgārijas komunistiskās partijas (BKP) vārdu. Živkovs Todors tika nepārtraukti pārvēlēts BKP pārvaldes struktūrā līdz 1989. gada 8. decembrim, kad viņu beidzot izraidīja no tā.
Ceļš uz partijas varas augstumiem
1949. gada oktobrī Živkovs vadīja BKP Centrālās komitejas organizatorisko un pamācošo nodaļu, 1950. gada janvārī kļuva par partijas Centrālās komitejas sekretāru, bet novembrī tika ievēlēts par tās Politbiroja kandidātu. No 1951. gada jūlija līdz 1989. gada novembrim Živkovs bija partijas Centrālās komitejas Politbiroja loceklis. Kopš 1953. gada viņš vadīja partijas Centrālās komitejas sekretariātu.
Tomēr partijā viņš ieguva reālu varu pēc viņa iniciētās Centrālās komitejas plēnuma (1956. gada 2. – 6. Aprīlis), kas iezīmē 1949. gadā mirušā Georgija Dimitrova tuvākā līdzgaitnieka Vylko Červenkova personības kulta atmaskošanas sākumu. Červenkovs 1950.-1956 bija Bulgārijas valdības priekšsēdētājs, bet 1950.-1954. gadā - BKP Centrālās komitejas ģenerālsekretārs. Valdīšanas laikā viņš demonstrēja neapšaubāmu lojalitāti Staļinam, pat atdarinot viņa izturēšanās stilu un izskatu.
Pēc Staļina nāves vara partijā no Červenkovas pakāpeniski sāka pāriet Živkovā. Vispirms tika atcelts Centrālās komitejas ģenerālsekretāra amats, un pēc partijas sestā kongresa (1954. gada 4. martā) Živkovs tika ievēlēts jaunizveidotajā BKP Centrālās komitejas pirmā sekretāra amatā (viņš to ieņēma līdz 1981. gada 4. aprīlim).
Partiju un valdības amatu apvienojums
No 1946. līdz 1990. gadam Živkovs tika ievēlēts par Nacionālās asamblejas (parlamenta) vietnieku. 1962. gada 19. novembrī viņš premjerministra amatā nomainīja Antonu Yugov. Viņš ieņēma šo amatu līdz 1971. gada 9. jūlijam, kad viņu nomainīja Stanko Todorovs.
Kopš 1971. gada Živkovs kļuva par jaunizveidotās Bulgārijas Republikas Valsts padomes priekšsēdētāju (faktiski - par valsts vadītāju). Šo amatu viņš ieņēma līdz 1989. gada 17. novembrim.
Kā Bulgārija gandrīz kļuva par PSRS 16. republiku
1963. gada 4. decembrī Todors Živkovs kā BKP Centrālās komitejas pirmais sekretārs un premjerministrs Centrālās komitejas plenārsēdē personīgi iepazīstināja ar Bulgārijas priekšlikumu PSKP Centrālajai komitejai par turpmāko Bulgārijas Tautas Republikas un PSRS tuvināšanos un apvienošanos, kas to padarītu par 16. Padomju Republiku. Savienība, tādējādi apdraudot valsts neatkarību. Centrālās komitejas plēnums atzinīgi novērtēja priekšlikumu kā “brīnišķīgu patriotisma un internacionālisma izpausmi”, kas paaugstinās “brālīgu draudzību un visaptverošu sadarbību starp mūsu valsti un Padomju Savienību pilnīgi jaunā līmenī.” Priekšlikums “radīt ekonomiskus, politiskus un ideoloģiskus apstākļus mūsu abu brālīgo valstu pilnīgai apvienošanai. "tika vienbalsīgi apstiprināts plenārsēdē un to personīgi parakstīja Todors Živkovs, bet PSRS tika noraidīta.
Dalība Prāgas pavasara apspiešanā
Lēmumu par Bulgārijas dalību militārajā intervencē pēc Prāgas pavasara pieņēma Ministru padome Todora Živkova vadībā. NRB Ministru padomes ārkārtīgi slepenais dekrēts Nr. 39 (1968. gada 20.VIII) tika izdots ar motivāciju lēmumam formā "sniegt militāru palīdzību Čehoslovākijas komunistiskajai partijai un Čehoslovākijas tautai". Militārajā operācijā piedalījās 12. un 22. kājnieku pulks, kurā piedalījās 2164 cilvēki, un tanku bataljons ar 26 T-34 transporta līdzekļiem.
Piekare
1989. gadā vairākās sociālistiskās nometnes valstīs komunisti zaudēja varu revolūciju un apvērsumu rezultātā, ko izraisīja vispārēja PSRS vājināšanās un tās ekonomiskā atbalsta pārtraukšana. Bulgārija neizbēga no kopējā likteņa. BKP Centrālās komitejas politiskā biroja sēdē Živkovs Todors atkāpās no partijas vadītāja amata 9. novembrī, nākamajā dienā notika Centrālās komitejas plenārsēde, kurā tika apstiprināts viņa atkāpšanās un ieteikts Nacionālajai asamblejai atbrīvot viņu no Valsts padomes priekšsēdētāja amata. 17. novembrī Živkovs zaudēja šo amatu. 1990. gada janvārī viņš tika arestēts un apsūdzēts varas izmantošanā. Sakarā ar to, ka jauda Bulgārijā 90. gados, 20 ēd.k. pārdzīvojušās bijušās komunistiskās partijas, pārdēvētas par Sociālistisko partiju, tas ir, palika jaunāko Živkova līdzdalībnieku rokās, viņa liktenis nebija tik cietsirdīgs kā Rumānijas komunistu līdera Ceausescu liktenis. Līdz 1996. gadam Živkovs bija mājas arestā, lietas pret viņu tika lēni izmeklētas, un bijušā līdera popularitāte auga, pasliktinoties ekonomiskajai situācijai valstī. Bet viņam vairs nebija lemts sevi pilnībā attaisnot. 1998. gada augustā, nodzīvojis līdz 87 gadiem, viņš nomira no pneimonijas.
