Ikviens ir dzirdējis par šo starpvaldību starptautisko organizāciju un pasaulē lielāko militāri-politisko savienību. Iesaistīto valstu kolektīvā drošība - tas ir alianses ar NATO nosaukumu pamatprincips. Tajā iekļauto valstu sarakstā šobrīd ir 28 valstis. Tie visi atrodas tikai divās pasaules daļās - Ziemeļamerikā un Eiropā.
Mērķi, uzdevumi un organizācijas struktūra
NATO (angļu valodas saīsinājums no "Ziemeļatlantijas līguma organizācijas") ir Eiropas un Ziemeļamerikas valstu starptautiska organizācija. Militāri politiskās alianses galvenais mērķis ir nodrošināt brīvību un militāro drošību visām valstīm, kas piedalās šajā savienībā. Visas šīs struktūras darbības balstās uz demokrātiskām vērtībām un brīvībām, kā arī uz tiesiskuma principiem.
Organizācijas pamatā ir valstu kolektīvās drošības princips. Citiem vārdiem sakot, vienas no alianses dalībvalstu agresijas vai militārā iebrukuma gadījumā citām NATO dalībvalstīm ir kopīgi jāreaģē uz šo militāro draudu. Alianses aktivitāte izpaužas arī kā regulāras iesaistīto valstu armiju kopīgu militāro vingrinājumu rīkošana.
Organizācijas struktūru pārstāv trīs galvenās struktūras. Tas ir:
- Ziemeļatlantijas padome;
- Aizsardzības plānošanas komiteja;
- Kodolieroču plānošanas komiteja.
NATO dalībvalstis sadarbojas ne tikai militārajā jomā, bet arī citās sabiedrības jomās, piemēram, ekoloģijā, zinātnē, ārkārtas situācijās utt.
Alianses darba neatņemama sastāvdaļa ir konsultācijas starp tās dalībniekiem. Tātad, jebkurš lēmums tiek pieņemts tikai pēc vienprātības principa. Tas ir, katrai no iesaistītajām valstīm jābalso par vienu vai otru organizācijas lēmumu. Dažreiz atsevišķu jautājumu apspriešana ieilgst, bet gandrīz vienmēr NATO spēja panākt vienprātību.
Alianses izveides un paplašināšanās vēsture
Militāri politiskās alianses izveidošana sākās gandrīz tūlīt pēc Otrā pasaules kara beigām. Vēsturnieki nosauc divus galvenos iemeslus, kas vadošo valstu vadītājiem lika domāt par jaunu drošības sistēmu. Pirmais ir nacistu kustību atriebības draudi pēckara Vācijā, bet otrais ir Padomju Savienības aktīva savas ietekmes izplatīšana Austrumeiropas un Centrālās Eiropas valstīs.
Rezultātā 1949. gada 4. aprīlī Vašingtonā tika parakstīts tā saucamais Ziemeļatlantijas līgums, kas iezīmēja jaunas alianses veidošanās sākumu ar saīsinājumu NATO. Valstīs, kuras parakstīja šo dokumentu, bija 12 valstis. Viņi kļuva par ASV, Kanādu, Franciju, Portugāli, Norvēģiju, Beļģiju, Lielbritāniju, Dāniju, Itāliju, Islandi, Nīderlandi un Luksemburgu. Viņi tiek uzskatīti par šī spēcīgā militāri politiskā bloka dibinātājiem.
Turpmākajos gados citas valstis pievienojās NATO blokam. Lielākais alianses papildinājums notika 2004. gadā, kad 7 Austrumeiropas valstis kļuva par jaunām NATO dalībvalstīm. Pašlaik alianses ģeogrāfija turpina virzīties uz austrumiem. Tātad nesen tādu valstu kā Gruzijas, Moldovas un Ukrainas vadītāji runāja par nodomu pievienoties NATO.
Jāatzīmē, ka aukstā kara laikā NATO tēlu apzināti demonstrēja padomju propaganda. PSRS mākslīgi padarīja aliansi par galveno ienaidnieku. Tas izskaidro diezgan zemo atbalstu bloka politikai vairākās postpadomju valstīs.
NATO: valstu saraksts un alianses ģeogrāfija
Kuras valstis šodien ietilpst šajā starptautiskajā organizācijā? Tātad visas NATO valstis (2014. gadam) ir uzskaitītas zemāk hronoloģiskā secībā pēc to iestāšanās aliansē:
- Amerikas Savienotās Valstis;
- Kanāda
- Francija
- Portugāle
- Norvēģijas Karaliste;
- Beļģijas Karaliste;
- Lielbritānija
- Dānijas Karaliste;
- Itālijā
- Islande
- Nīderlande;
- Luksemburgas hercogiste;
- Turcija
- Grieķijas Republika
- Vācijas Federatīvā Republika;
- Spānija
- Polijas Republika;
- Čehijas Republika
- Ungārija
- Bulgārijas Republika;
- Rumānija
- Slovākija
- Slovēnija;
- Igaunija
- Latvija
- Lietuva
- Horvātija
- Albānijas Republika.
Militāri politiskajā savienībā ietilpst tikai Eiropas valstis, kā arī divas Ziemeļamerikas valstis. Zemāk jūs varat redzēt, kā visas NATO valstis atrodas pasaules kartē.
