Brīvība un atbildība - kāda ir šo jēdzienu nozīme? Brīvība pati par sevi ir diezgan plaša gan cilvēka spēju, gan filozofiskā kanona definīcija, kuras pamatā ir vairāk nekā viens Atēnu gudro traktāts. Būt brīvam nozīmē būt sev tieši tādā mērā, kādā to atļauj vienas vai citas personas iespējas. Bet tajā pašā laikā ir grūti neapjukt definīcijās, mēģinot atšķirt “brīvības no” un “brīvības” pazīmes.
Pirmais veido pilnīgas anarhijas telpu, atbrīvojot cilvēka dzīvniecisko principu un vēlmi pēc nejaušības. Otrais raksturojums, gluži pretēji, nozīmē juridisko dokumentu komplektos ietverto brīvību. Tas ļauj izmantot no dzimšanas saņemtās neatņemamās tiesības, nepārkāpjot citu cilvēku personisko telpu. Tātad, ja pirmā definīcija ir haotiska un nepieņem sistemātiku, tad otrā nozīmē personas nosacītu atbildību par savu rīcību, domām un rīcību.
Bet šodien apskatītās tēmas jautājums ir brīvība un atbildība, kas nozīmē, ka, definējot pirmo, no tā izriet, ka tiek izsecināts otrais. Atbildība šī vārda šaurā nozīmē nozīmē likuma un cilvēka morāles ierobežoto spēju būt atbildīgiem par izdarītām darbībām. Bet, ja juridiskais raksturojums ir vairāk vai mazāk skaidrs, tad kā ir ar morāli? Brīvība un atbildība morālā un ētiskā nozīmē nav atdalāmas, viena no otras atkarīgas. Un attiecīgi katrai personai tās ir neatkarīgi no viņa rīcībspējas, rīcībspējas un citiem tiesiskiem aspektiem. Morāle, no otras puses, ir daudz plašāka joma, ja tikai tāpēc, ka atšķirībā no likumiem tā uzskata cilvēku no iekšienes, savas pašapziņas iespēju ietvaros sniedzot pilnīgu visu paveikto vai neizpildīto darbību aprakstu.
Uzreiz kļūst skaidrs, ka šī jautājuma tēma ir neviendabīga un neviennozīmīga. Galu galā brīvība un atbildība, kas rada viens otru, ir filozofiski savstarpēji izslēdzoši jēdzieni.
Piemēram, policistam, vajājot bruņotu noziedznieku un aizsargājot savas un citu cilvēku dzīvības, ir visas tiesības viņu nogalināt, tādējādi nepārsniedzot tiesības, kuras viņam piešķir likums.
Bet ar šo pašu rīcību šis policists šķērso pieļaujamās ietekmes līniju uz noslepkavotās personas brīvību un tāpēc morālā ziņā pārsniedz pat sabiedrības pieļaujamās robežas. Tajā pašā laikā no tās pašas sabiedrības viedokļa policistam būs taisnība. Ja vajātais, aizstāvēdams sevi, nogalina likuma sargu, tad sabiedrība šo slepkavību uzskata par atbildību pastiprinošu apstākli un slepkavas tiesību pārmērību attiecībā pret upuri …
Es gribētu atzīmēt, ka brīvībai un atbildībai jābūt nedalāmai ne tikai likuma varas un cilvēku sirdsapziņas ietvaros. Vecākiem un izglītības iestādēm šo jēdzienu nozīme, to pareiza izpratne būtu jāapzinās no brīža, kad cilvēks piedzimst un kļūst par personu. Pretējā gadījumā “būšana brīva” viņam kļūs par “anarhijas padošanās” ekvivalentu, un atbildība būs tikai šūna, kas neizbēgami novedīs pie cilvēka deviantas izturēšanās un radīs draudus ne tikai viņam, bet arī sabiedrībai kopumā.
