Filozofijas jēdziens radās jau senajā periodā un ietvēra seno grieķu zinātnieku teorētisko un vispārināto pasaules redzējumu. Atšķirībā no reliģiskās domāšanas, kas raksturīga senatnes periodam un viduslaikiem, šo zinātni raksturo zināšanu racionalitāte, paļaušanās uz praktiskām zināšanām un diezgan precīzs zinātnisks vērtējums. Filozofiskais pasaules uzskats, kas senajā periodā aptvēra arī matemātiku, astronomiju un astroloģiju, fizikas un ķīmijas jomas jēdzienus, bija vienas personas vai skolotāja un viņa sekotāju skatījums uz apkārtējo realitāti.
Tāpēc filozofijas jēdziens bija dažādu pamatideju apvienojums par pasauli un cilvēku, kā arī par sabiedrības un dabas attiecībām. Šādi uzskati ļauj cilvēkiem labi orientēties apkārtējā realitātē, motivēt savu rīcību, uztvert reālus notikumus un vienlaikus vadīties no stūrakmens vērtībām, kas raksturīgas konkrētai civilizācijai.
Sabiedrība: Sabiedrības jēdziens filozofijā ir būtiska šīs zinātnes sastāvdaļa, jo katra cilvēka dzīvi nevar uzskatīt izolēti no sabiedrības. Šajā sakarā senie zinātnieki uzskatīja “kopienu” par tādu cilvēku aliansi un sadarbību, kuri apzināti un uz brīvprātības pamata apvienojas. Tātad Aristotelis katru indivīdu sauca par “politisku dzīvnieku”, kurš bija spiests mijiedarboties ar valsti, kur attiecības tiek veidotas uz kundzības un pakļaušanās principa. Un Platons bija pirmais filozofs, kurš izvirzīja tendenci totalitārai jebkuras sociālās sistēmas interpretācijai, kurā viena cilvēka loma paliek minimāla.
Citi jēdzieni: Filozofijas pamatjēdzienos ietilpst “pasaules attēla” kategorija, cilvēka izziņas robežas un iespējas, kā arī citi jautājumi. Pat senajā periodā senie zinātnieki īpašu uzmanību pievērsa ontoloģijai, ko var uzskatīt par atsevišķu esības doktrīnu. Šim filozofijas jēdzienam dažādās skolās bija sava interpretācija, dažās mācībās tā noteikumi bija balstīti uz dievišķu iejaukšanos, savukārt citi zinātnieki izvirzīja materiālistiskas idejas. Esības problēmas, esības veidu un pasaules eksistences jēgu apsprieda senie grieķi, un katrs no viņiem centās atrast pierādījumus savam viedoklim.
Aristotelis risināja cilvēka parādīšanās problēmu, meklēja dievišķā prāta izpausmes un pierādījumus par augstāku spēku iejaukšanos esošajā realitātē, viņš pasaules radīšanas jautājumu saistīja ar metafiziku. Filozofijas ontoloģisko aspektu pētīja arī jaunā laikmeta filozofi, tomēr jautājums par esības jēgu tika izskatīts jau atrauti no senām mācībām, un vairuma skolu pārstāvji XVIII – XIX gadā izslēdza citu pasaules spēku iejaukšanās iespēju notikumos, kas notiek uz Zemes.
19. gadsimtā filozofijas jēdziens arvien vairāk tika koncentrēts uz antropoloģiju, jo šī kategorija tajā laikā vēl nebija atsevišķa zinātne. Šis aspekts izveidojās, izpētot cilvēka īpašās iezīmes ar vajadzībām, kuras ir jāapmierina. Lai iegūtu to, ko vēlas, indivīds ir spiests attīstīt savas spējas, ļaujot viņam pārliecinoši virzīties uz paredzēto mērķi.
Un vācu zinātnieks R. Lotze, kurš dzīvoja 19. gadsimtā, starp cilvēku realitāti izšķir cilvēka tieksmes atsevišķā kategorijā. Priekšplānā viņš izvirza morālo, reliģisko un materiālo vērtību, zinātnisko zināšanu un bagātības attiecību. No šiem kritērijiem ir atkarīga katra cilvēka pārliecība un izturēšanās, kurš cenšas sasniegt savus dzīves mērķus un pats tiecas uz garīgo vai materiālo pasauli.
