Viena no interesantākajām valodniecības jomām ir etimoloģija - leksisko vienību izcelsmes zinātne. Viņu dzimšanas un ievadīšanas stāsti reizēm ir kā detektīvu stāsti, dažreiz kā joki …
Vārda “apmelojums” nozīme
Interesantu skaidrojumu šai leksemei sniedz V.I. Dahls slavenajā darbā par krievu valodas vienību interpretāciju. Pēc zinātnieka domām, apmelojums ir “bezvārds” (tas ir, būtībā anonīms), “aizskaroša vēstule, caurejas sastāvs”.
Mūsdienīgākajās vārdnīcās anonimitātes raksturs jau izzūd, bet apmelojošas esejas jēga un pat ar uzbrukumiem-apvainojumiem vienmēr paliek. Tomēr tas var būt ne tikai rakstisks vēstījums, bet arī karikatūras attēls ar tādu pašu nepatiesu un aizvainojošu informāciju par kādu personu vai cilvēku grupu, kā arī par politisko partiju vai sabiedrisko kustību.
Interesanti, ka 19. gadsimtā Rietumu valstīs un Krievijā vārdam "apmelojums" bija nepatiesas denonsēšanas juridiskā nozīme.
Vārda "apmelojums" etimoloģija
Bieži gadās, ka nav vienprātīga viedokļa par marķiera izcelsmi. Tas pats notika ar vārdu "apmelojums". Tas ir viss stāsts. Tiek uzskatīts, ka tas cēlies no Pasquino nosaukuma. Pētnieki tomēr nepiekrīt viņu viedoklim. Daži uzskata, ka kurpnieks ar šādu vārdu 15. gadsimtā dzīvoja Romā un, šķiet, nežēlīgi stigmatizēja augstākās personas par dažādiem grēkiem. Pēc citu domām, Paskvino bija vai nu krodziņš, vai bārddzinis. Nu, citi ir pārliecināti, ka senatnē vienā no Romas ielām bija novietots bez rokas paliekas no skulptūras, kas sākotnēji attēloja kādu slavenu cilvēku. Pretī dzīvoja neuzkrītošs skolotājs - maestro Paskvino, kura audzēkņi redzēja krūštura ārējo līdzību ar mentoru un sauca viņu par tādu pašu.
Uz plaša pjedestāla un ļoti pārpildītā vietā atradās skulptūra. Tas veicināja faktu, ka drīz tam sāka pielīmēt visādas asas epigrammas, karikatūras, bieži vien tiešas tenkas vai apmelojumus, dažreiz anekdotes, kurās katoļu baznīcas vai valdības pārstāvji tika kritizēti. Tātad visu, kas ir pielīmēts Paskvino, var uzskatīt par apmelojumu. Šeit ir stāsts.
Vārda "apmelojums" izruna
Šis marķieris krievu valodā nokļuva netieši - no itāļu valodas caur poļu valodu. Tāpēc, protams, vārds saglabāja šai valodai raksturīgo uzsvaru - vienmēr uz priekšpēdējo zilbi, savukārt vācu valodā uzsvars tiek likts uz pēdējo: pasquíll - apmelojums. Stress dažreiz tiek apzināti pārnests uz vārda beigām. Tas notiek, kad viņi apzināti vēlas piešķirt paziņojumam ironisku nozīmi: "Viņš atkal izdeva vēl vienu apmelojumu."
Mūsu valoda ir pilna ar vārdiem, kuru uzsvars ir mobilais, kas bieži mulsina ārzemniekus, kuri studē krievu valodu.
Kas attiecas uz vārdu “apmelojums”, tas viņu neietekmēja. Deklarācijā gan vienskaitlī, gan daudzskaitlī uzsvars vienmēr ir uz pirmo zilbi.
Ir vēl viena šī vārda izrunas iezīme - novecojusi pashkvil forma. Starp citu, poļu valodā tas izklausās šādi. Un krievu klasiskajā XVIII - XIX gadsimta literatūrā šādā formā tas bieži atrodams.
