Cilvēka personības morālais komponents pats par sevi nepastāv. Šīs īpašības ir jāiemāca, un tas ir labākais kopš bērnības. Asimilējot jau no agras bērnības „to, kas ir labs un kas slikts”, bērns augot, viņš jau var izdarīt secinājumus par savu un citu rīcību, sniedzot viņiem pozitīvu vai negatīvu vērtējumu. Tomēr nepietiekamas realitātes uztveres gadījumā cilvēks var neredzēt robežu starp morālām un amorālām darbībām, turklāt viņš maina viņu vietas.
Morāles normas ir subjektīvs jēdziens. Laikmets, valsts režīms, reliģija. Aplūkojot cilvēces vēsturi, var redzēt, ka tas, kas kādreiz tika uzskatīts par normu, ir tas, kas tagad ir nepieņemams civilizētā sabiedrībā, piemēram, inkvizīcija, miesas sodi un verdzība. Un tajā pašā laikā šobrīd Krievijā ir vērojama morāles samazināšanās, salīdzinot ar padomju perioda laikmetu. Bieži vien izrādās, ka, mēģinot uzspiest cilvēkiem noteiktas morāles normas, pati valsts tos pārkāpj, un pēc tam sabiedrība, atbrīvojoties no morāles apspiešanas, tiek uzsākta "visam smagajam ceļam".
Apzinīgi iedzīvotāji tiek mudināti attīstīties pašiem un bērniem
morālās vērtības, piemēram, līdzjūtība, laipnība, sirdsapziņa, pienākums, atbildība, nesavtība. Diemžēl, saskaroties ar brutālo realitāti, daudzi cilvēki laika gaitā zaudē šīs īpašības.
Ja morāles standarti ir uzvedības iekšējs regulators, tad tiesību normas ietekmē sabiedrību no ārpuses, pārkāpējiem uzliekot noteiktas sankcijas. Parasti tiesību normas tiek dokumentētas. Tiesiskums sludina tautas gribu, valsts pārņem kontroli pār viņu ievērošanu, bet tā nosaka sodu un izpilda to.
Tiesisko un morālo normu attiecība izpaužas gan vispārīgā izteiksmē, gan atšķirībās. Viņus vieno pievēršanās sabiedrības uzlabošanai, regulējot sociālās attiecības. Atšķirības slēpjas faktā, ka tiesību normas regulē valsts, un morāles normas, pirmkārt, netiek dokumentētas, otrkārt, tās nav balstītas uz likuma varu, bet gan uz sabiedrības neuzticības spēku. Morāles normu pārkāpšana nav sodāma ar likumu, bet tā var izraisīt nosodījumu apkārtējiem cilvēkiem, kā arī visai sabiedrībai kopumā, un turklāt izraisīt agresiju no apkārtējās vides. Arī normas
morāle ir plašāka tās darbības jomā, jo nevienā tiesību aktā
ir precīzi formulēti tādi jēdzieni kā godīgums, šķīstība, ziedošanās, mīlestība pret tuvāko.
Šeit jāmin arī tāda sociāla parādība kā reliģioza
normas. Galu galā viņi ir morālo un garīgo vērtību avots. Iekšā
atkarībā no reliģijas cilvēks ir tā vai cita sekotājs
normas, tomēr valstīs, kurās reliģijai ir vadošā loma, atbilstība
ir nepieciešami svēti priekšraksti, turpretī reliģiozās valstīs tie ir nepieciešami
ir tikai konsultatīva rakstura. Morāles normas jeb baušļi ir rīcības ceļvedis ļoti reliģioziem cilvēkiem, savukārt cilvēki, kas ir tālu no ticības, var tiem nepievērst uzmanību, izņemot baušļus, kas pārklājas ar likuma normām, piemēram, “nenogalini” vai “nezog.”
Daudzi cilvēki situāciju mūsdienu sabiedrībā sauc par “degradāciju” un
mudināt cilvēkus uz garīgo pilnību. Tomēr, kā minēts iepriekš, vēsture attīstās spirālē, tāpēc mūsdienu jaunatni diez vai var saukt par zaudētu paaudzi. Protams, cilvēka morālais raksturs ir atkarīgs no viņa paša un viņa svīta, bet tomēr valstij būtu jāpiedalās arī sabiedrības morālajā atdzimšanā, taču tagad tas notiek tikai vārdos.
Es gribētu ticēt, ka morāles standarti būs stingrāki nekā mūsdienu tendences, kuras tiek izplatītas no TV ekrāniem un no interneta lapām.
