Vārds ir neatņemama cilvēka īpašība, kas raksturīga katrai civilizācijai neatkarīgi no tās attīstības līmeņa. Izmantojot to, jūs bieži varat identificēt personu, kā arī iemācīties tautību un ticību. Bet, protams, to ne vienmēr var izdarīt.
Tā drīzāk ir modes ietekme un vecāku personīgās izvēles. Šis raksts iepazīstinās ar dažiem latviešu vārdiem. Viņu saknes meklējamas senatnē, faktiski, tāpat kā visa latviešu kultūra.
Nosaukuma kategorijas
Visus vārdus var iedalīt šādās grupās:
- pēc dzimuma viņi atšķir vīriešus vai sievietes;
- pēc personas dzīvesvietas ģeogrāfijas viņu var saukt par pamatiedzīvotāju latviešu vārdu vai svešvārdu, kas cēlies no citām tautām;
- pēc piederības noteiktai reliģijai pagānu vārdi tiek atšķirti no kristīgajiem.
Tomēr, ja pievēršamies vēsturei, tad abas pēdējās grupas ir apvienotas, jo sākotnēji latviešu vārdi lielākoties ir pagāniski, savukārt daudzi ārzemju vārdi ir kristīgi. Tas izskaidrojams ar to, ka kristietība Latvijas zemēs ienāca tikai 12. gadsimtā. Pēc tam daudzi vecāki savus bērnus turpināja dēvēt ar pagānu vārdiem vai pat paši izgudroja vārdus saviem bērniem.
Vīriešu vārdi
Bieži latviešu vārdus vīriešos var identificēt ar -c (-s) beigām. Šis beigas ir raksturīgas visām vārdu grupām. Var šķist, ka latviešu zēnus sauca pārāk daiļrunīgi. Tāpēc ir jāsāk saprast konkrēta vārda nozīmes. Latvieši patiesi tic, ka vārdam ir liela loma cilvēka rakstura veidošanā. Ja vecāki vēlējās, lai viņu bērns būtu centīgs un dedzīgs, viņi viņu sauca par Centis. Dievbijīgās ģimenēs zēnus bieži sauca par Laimoniem, kas nozīmē “svētīts”.
Kāpēc bērnus sauc ar vienu vai otru vārdu?
Latvijā ir diezgan populāri zēnu vārdus saukt par apkārtējo vidi. Piemēram, Dzintars (dzintars) vai Druvis (Niva).
Šodien jūs varat dzirdēt vārdus, kurus vecos laikos sauca par lielajiem militārajiem vadītājiem, kuri cīnījās krusta karos. Visizplatītākie no šiem nosaukumiem ir Viestruss un Tālivaldis.
Pamatā visi svešvārdi nonāca latviešu valodā līdz ar kristietības attīstību. Vietējie latvieši galvenokārt izteic katolicismu un luterānismu, tāpēc kristiešu vārdi šajās zemēs nāca no vāciešiem, zviedriem un poļiem. Dažreiz šie vārdi ir līdzīgi ar krieviem. Piemēram, ebreju vārds Jānis Latvijā izklausās kā Jānis, un mums ir Ivans, kas nozīmē “dievišķā žēlastība”. Vārds Peteris (kas nozīmē “klints”) Latvijā nāca no Senās Grieķijas. Paulus ir latīņu vārda Paul analogs. Krievu versijā šis nosaukums izklausās līdzīgi.
Latviešu vārds Aivars nozīmē “karotājs”. Šis nosaukums latviešu zemēs nāca no Senās Skandināvijas. No Anglijas nāca vārds Edgars (bagātais karavīrs), no Vācijas - Uldis (spēcīgais).
Daži latviešu vīriešu vārdi atšķiras no krievu valodas tikai izrunā. Piemēram, krievu valodā ir noteikums saīsināt vārdus, savukārt latviešu valodā vārdi tiek pārveidoti par sirsnīgām formām, un no tā tie kļūst daudz garāki nekā oriģinālie.
Sieviešu vārdi
Daudzi pamatiedzīvotāju vārdi nāca no senās pagānu mitoloģijas. Piemēram, populārie vārdi Laima (laimes patronese) un Lauma (vednis). Latviešu vārdi, īpaši sievietēm, bieži raksturo tikai tā īpašnieka pozitīvās, spilgtās īpašības. Piemēram, Maiga ir sirsnīga, Ilga ir iemīļota, Mirzda ir spoža.
Daudzi latviešu vārdi, gan sieviešu, gan vīriešu, ir parādā kristietību. Īpaši populāras Latvijā ir tādas iespējas kā Anna (labvēlība), Kristīna (kristīgā), Marija (saimniece), Inese (tīrā).
20. gadsimta sākumā latviešu valodā ienāca sieviešu vārdi no Lietuvas un Skandināvijas. Inguna, Daina, Biruta - šie latviešu vārdi ir diezgan reti. Ne tik bieži, bet tomēr ir vārdi, kas atvasināti no vīrišķības. Pamatā izmantojiet mazinošu vai sirsnīgu formu. Piemēram, Melita pārvēršas par Melitinu.
Jebkura meitene var izvēlēties vārdu, jo luterāņu baznīcā nav kanonu. Bieži vien vecāki patstāvīgi pārtaisīt vārdus, ieskaitot visu iztēli.
Latvieši īpaši iecienījuši meitenes dēvēt par Anitām. Bet šis nosaukums nav tik nekaitīgs, kā varētu šķist. Vecākiem ir iepriekš jāizpēta tā nozīme.
Tautas vārds Anita
Jūs nevarat saukt par jauko Anitu, jo viņas atšķirīgās iezīmes ir neiedomājama aizkaitināmība, neatlaidība un arī pārmērīga nervozitāte. Meitenes ar šo vārdu no bērnības neatzīst autoritātes. Viņiem patīk līdz galam aizstāvēt savu viedokli un uzskatus, skolā viņi bieži strīdas ar skolotājiem un iebilst pret pieaugušajiem. Šādai meitenei ir milzīgs gribasspēks, analītisks domāšanas veids un arī lieliska atmiņa. Turklāt Anitai ir nesalīdzināma nojauta. Meitene ir ārkārtīgi temperamentīga, un dzīvē viņa ir ļoti neatkarīga un grūti ietekmējama. Viņa vienmēr izsaka pretestību ikvienam, kurš vēlas viņu pārliecināt vai kaut ko iemācīt, un Anita neklausīs padomos, lai arī dažreiz šie paši padomi ir neaizvietojami un nepieciešami. Detalizēti izpētot aprakstu, mēs varam secināt, ka šis vārds drīzāk ir lāsts nekā svētība. Bet kaut kādu iemeslu dēļ latvieši jaundzimušajiem arvien vairāk piešķir vārdu Anita.
