Eksistenciālā filozofija ir virziens, kas dzimis jau sen, bet beidzot veidojās tikai 20. gadsimtā. Šī zinātne pēta cilvēka iekšējo pasauli, kas ir nesaraujami saistīta ar pašu eksistenci. Kā eksistenciālisms atšķiras no citām filozofiskām pieejām? Pirmkārt, ar to, ka šis virziens nenodala subjektu no objekta, bet gan uzskata cilvēku būtnes kontekstā. Otrkārt, eksistenciālisms neizvirza cilvēku virs dzīves un globālām problēmām, bet pēta to mijiedarbībā ar grūtībām. Šāda filozofija ir neracionāla. Tās nav nekādas zināšanas, bet gan informācija, kas tiek saprasta, pieņemta un cauri izdzīvota.
Kāpēc radās eksistenciālā filozofija? Viņas dzimšana bija diezgan paredzama. 20. gadsimts ir fantastiski strauju pārmaiņu laiks visā pasaulē, totalitārie režīmi, briesmīgi kari. Tomēr tas ir arī ļoti straujas progresēšanas gadsimts. Ne visiem patika izrāviens zinātnē un tehnoloģijās. Cilvēki sāka pārvērsties par "zobratiem", kas nepieciešami milzīgas mašīnas, ko sauc par valsti, darbībai. Personība ir mazinājusi tās nozīmi.
Eksistenciālā filozofija ir tikai individualitātes zinātne. Viņa izskata ārējos notikumus caur cilvēka iekšējo pasauli. Nav pārsteidzoši, ka šī filozofija piesaistīja daudzus sekotājus.
Šīs tendences “priekštecis” ir Serēna Kierkegaarda. Tieši viņš formulēja ideju, kurā cilvēka iekšējā būtne vienmērīgi ieplūst ārējā pasaulē, un šie divi jēdzieni ir nesaraujami saistīti viens ar otru. Turklāt eksistenciālisma attīstību ietekmēja vēl viens vācu filozofs Edmunds Husserls. Pašlaik slavenākie šī virziena pārstāvji ir Martins Heidegers, Alberts Kamoss, Kārlis Jaspers, Žans Pols Sartrs, Gabrielle Marcel un daudzi citi.
Eksistenciālā filozofija ieņem nozīmīgu vietu viņa mācībā par cilvēka dzīves galīgumu. Šis ir noteikts cikls, kuram ir sākums un beigas. Cilvēks šajā filozofijā var mainīt savu būtni, bet tajā pašā laikā dzīve ietekmē viņa prātu, uzskatus. Viņa nosaka personību no bērnības. Šāda transformācija ir savstarpēja.
Eksistenciālā filozofija un tās dažādības šobrīd nezaudē savu aktualitāti. Turklāt šis virziens tiek pilnveidots un papildināts. Apsveriet šīs filozofijas variantus. Pirmkārt, tas ir eksistenciālisms, kurš pēta cilvēka eksistences unikalitāti gan ārējos, gan iekšējos aspektos. Otrkārt, tas ir personālisms, par visaugstāko vērtību uzskatot indivīdu un viņa darbu. Treškārt, tā ir filozofiskā antropoloģija, kas vispusīgi pēta personības būtību un būtību. Šis virziens apvieno daudzas zinātnes, piemēram, bioloģiju, socioloģiju, psiholoģiju un citas.
Cilvēka reakcija uz krīzes situācijām ir viena no galvenajām vietām šādā mācībā kā eksistenciālisms. Filozofija neatdala cilvēku no notikumiem, bet dziļi pēta to ar viņu palīdzību. Tāpēc eksistenciālisms ilgu laiku nezaudēs savu aktualitāti. Šīs zinātnes studijas palīdzēs jums izprast savu vietu šajā pasaulē, apsvērt mijiedarbības veidus. Protams, eksistenciālā filozofija nemazina komunikācijas nozīmi. Attiecīgā zinātne pēta arī divu cilvēku mijiedarbību, kā arī komunikācijas un vides ietekmi uz indivīdu. Arī eksistenciālā filozofija dziļi analizē cilvēka darbību un radošumu. Šī joma ir ārkārtīgi plaša un rada daudz jautājumu. Arī filozofu uzskati, kas seko eksistenciālai pieejai, ir ļoti atšķirīgi. Tomēr jebkurā gadījumā šādas zinātnes studijas ir noderīgas ne tikai teorētiski, bet arī tieši dzīvē.
